Bailes un izmisums Ziemas pilī

Man teica: aizej uz Ermitāžu, tad tik tu redzēsi. Teica: tur noteikti jāpavada vairākas dienas, ar vienu nepietiek. Es pazinu kādu krievu grafiķi – īstu dobspiedes virtuozu –, kurš apgalvoja, ka jau 40 gadus ejot uz turieni kā uz baznīcu. Bet es tur iemaldījos paģirains un nikns, tieši Jaungada priekšvakarā. Biļešu kasē kaut kāda sarkanmataina fūrija teica:

– Biļetes ar atlaidi pārdod tikai Krievijas Federācijas pilsoņiem.

Garderobē smaržoja pēc spirta, un garderobists aiz letes viltīgi smaidīja. Trīs stundas pirms slēgšanas Ziemas pils barokālie gaiteņi atgādināja pārpildītu trolejbusu.

Izrādījās, ka tik uzstājīga mākslas vēstures klātbūtne var izraisīt ne tikai svētbijīgu jūsmu, bet arī bailes un izmisumu. Man tas bija atklājums. Es blandījos pa renesanses un klasicisma zālēm un jutos kā apglabāts zem visa šī brokāta, ordeņiem, portupejām un brūnās krāsas. 40 gadu laikā šeit droši vien varētu sajukt prātā. Ir grūti justies brīvam vietā, kur no katras sienas tevi uzlūko ģenerāļi, imperatori, svētie un apsardzes kameras.

Stāvu augstāk es iesaistījos dialogā ar dežuranti.

– Atvainojiet, – es teicu, – kas šis par gadsimtu?

– Septiņpadsmitais, – viņa atbildēja.

– Ak dievs. Kā lai ātrāk tieku līdz divdesmitajam?

– Pa trepēm līdz pašai augšai, tad gaitenī pa kreisi.

Ermitāžas 20. gadsimta Rietumu ekspozīcija bija diezgan maza, taču ar to pietika, lai sajustu mākslas vēstures smagumu noveļamies no pleciem. Karavadoņus un aristokrātus aizstāja absinta dzērāji un gaismas atspulgi Sēnas ūdeņos. Dažkārt man patīk iztēloties, ka dzīvoju pasaulē, kurā modernisms joprojām ir moderns un portreta sašķērēšana ģeometriskās detaļās ir līdzvērtīga mazai revolūcijai. Bet Ermitāžā šī muļķīgā fantāzija likās pavisam īsta. Vēsture bija apstājusies kaut kad starp pasaules kariem, un neviens vairs nevēlējās to no jauna iekustināt. Šķiet, tur bija pat cilvēki, kuri uzkavējās pie vācu ekspresionistu darbiem un teica:

– Fui, kādas ķēpas. Es arī tā varētu.

Ekspozīcija bija iekārtota pēc anfilādes principa: gandrīz katrā zālē viena izeja veda uz hronoloģisko nākotni, otra – uz pagātni, radot iespaidu, ka mākslas attīstība ir vienkārša kā vienvirziena iela. Brīdī, kad apstājos starp Matisa kailajiem, no visa liekā atbrīvotajiem dejotājiem, es tam pat noticēju. Iedomājos, ja vēsture beigtos tūlīt un tagad, starp šiem apgarotajiem hipijiem, man pret to nebūtu nekādu iebildumu.

Bet vēsture tika noslēgta pārliecinoši un ciniski – ar Melno kvadrātu. Tas karājās Ziemas pils tālākajā nostūrī, absolūti tukšā telpā. Precīzāk, blakus bija arī citas gleznas, taču Melnais kvadrāts tās absorbēja un izdzēsa no atmiņas. Nebija īsti skaidrs, kāpēc tas pēkšņi atradās Ermitāžā, nevis Tretjakova galerijā. Varbūt tā bija viena no Maļeviča autorkopijām. Bet tas nebija svarīgi. Galvenais, ka kādam ģeniālam kuratoram bija ienācis prātā šo gleznu piekārt pašās Ermitāžas “beigās” kā treknu punktu mākslas un muzeju priekšmetiskumam. Es zināju, ka Maļevičs to bija raksturojis kā “stiprāku par nāvi”, bet tā bija tikai skaista ideja un ne vairāk. Tagad, pretnostatīts Ziemas pils pārspīlētajam interjeram, klasiskajai lielbudžeta glezniecībai un vairākiem politiskā lobija gadsimtiem, Melnais kvadrāts ar apziņu izspēlēja īpatnēju triku. Man likās, ka esmu sācis domāt atpakaļgaitā. It kā visa Ermitāžas kolekcija būtu pakārtota šai vienai gleznai, nevis otrādi.

Drīz muzeju slēdza, bet es sajutos apbrīnojami viegli, jo Melnais kvadrāts bloķēja visu lieko. Riebumu pret vadoņu portretiem. Dusmas par apledojušajām ielām. Un vēlāk pat uguņošanu Ņevas krastā un prezidenta uzrunu.

Nē, goda vārds. Būtu man teikšana, liktu katrā birojā piekārt pa melnajam kvadrātam.