Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Braucot pa 23 metrus garo cauruli, kas savieno divas no Atomiuma dzelzs kristālrežģa lodēm, man uznāk augstuma un šaurības panika. Eskalators kustas pārāk lēni, bērna roka slīd laukā no manas svīstošās plaukstas, bet otrā ar telefonu filmēju braucienu. Cenšos turēties perpendikulāri zemei, lai nekristu atmuguriski kosmosa stacijai līdzīgajā metāla gaitenī. Fobija ir pārvērtusies fiziskā bezsvara sajūtā un nes mani pretī tuneļa galam, kur atoma kodola pustumsā iekārtota flāmu renesanses gleznotājam Pīteram Brēgelam Vecākajam veltīta izstāde saistībā ar viņa nāvi šajā pilsētā pirms 450 gadiem.
Laikam esmu mērķauditorija interaktīvām, pedagoģiski izglītojošām gleznu instalācijām, kas klasiku tuvina tautai, jo nekad agrāk – ne oriģinālā, ne mākslas grāmatās un pat ne Tarkovska filmā – Brēgela glezna “Mednieki sniegā” (1565) man nebija atklājusies savā dzīves horizontāli un vertikāli iekļaujošajā pilnībā. Tajā ir viss – jautri slidotāji un kērlinga spēlētāji, mednieki ar suņiem, kas gandrīz tukšā ar kārnu lapsu pār plecu atgriežas ciemā, saduguši zvejnieki, iesalušas laivas, ugunskurs, sadzīviskas ģimenes ainas, dzīvnieki, pilis un būdiņas –, visi ciešās savstarpējās attiecībās, katram noteikts vektors, kas vērsts uz otru. Mans stūrītis ir omulīgais ugunskurs, bet gribētu, lai par savu varētu saukt bezdelīgu, kas gludi kā putna-acs kamera laižas pāri neskaitāmajiem ainavas plāniem. Ugunskurs ir kraujas malā, mani bērni – lejā uz plānā ledus. Priekšējā plānā no sniega lien laukā ērkšķains staipeknis, citur nevainīgs putnu slazds atgādina par cilvēku zemiskajiem mērķiem. Pasaule ir augstums, aukstums, klintis, bet tajā kustas viegli apkvēpuši silueti, kuru sejās atspīd uguns siltie toņi. Cilvēki un viņu darbi ir tumši oranži kā maizes kukuļi, zirga pakavi vai sveces gaismā gleznoti portreti. Kopējā plānā viņi ir atkarīgi no saules gaismas un siltuma, taču mazākā – prot to uzturēt paši.
Ziema piešķir gleznai fotogrāfisku kontrastu un asumu, ļaujot saskatīt detaļas, un ainu šajā gleznā var atrast tikpat, cik pilnmetrāžas filmā, ko skatītājs montē savā ritmā – sekojot upes plūdumam, vezumam uz taisnā ceļa vai putnu lokiem. Laiks un telpa tajā ir nekustīgi, valda lēna psiholoģiska spriedze – baiļu miers un stindzinoša pasaules skaistuma apzināšanās, uz kuru Tarkovskis atsauksies filmas “Solāris” levitācijas ainā, kā arī to atdarinās savā “Spogulī”.
1563. gadā labākas dzīves meklējumos Brēgels pārcēlās uz Maroli – bijušo lepras rajonu ap Briseles uteni, kas kā vecu bacili sevī joprojām glabā īsto briseliešu akcentu, amatnieku namus, vijoļu meistaru darbnīcas, sociālās mājas un pilsētas lētāko slimnīcu. Šeit uz vecpilsētas mūriem iederas ielu māksla un komiksu ainas, bet pamatiedzīvotājs ir netīrais kurpnieks, kas prot vēl pašironiski nolamāties autentiskā zwanze manierē. Maroles pakalnā, no kura var redzēt savijušās ieliņas līdz pat Dienvidu stacijai, ir arī drusciņa manas sirds. Braucot strādāt prezidentūrai, šajā galā varējām atļauties appelējušu istabu. Maroles sākumskolas direktors teica: “Latviešu mums vēl nav!”, un pieņēma manu bērnu dārza pleķītī tieši blakus populārai urinētavai. Viņi tur audzēja vistas, vīnogas, nātres un gliemežus, bet februāra karnevālā nesa pa ielām uz kāta uzspraustu raganu, skaļi saucot: “Brûle, brûle!” Arī mēs līdz ar citiem imigrantiem, musulmaņiem, buržujiem, vietējiem hipsteriem – rajons šobrīd pieredz ģentrifikāciju – sīki salašņas lielajā Dieva ainavā.
Vēl nedzimis kino renesanses laika gleznā. Inovatīvs vecmeistars retrofutūriskā atomu modelī. Cilvēks, kuru definē spēja būt par pasaules brīnuma liecinieku un vienlaikus par daļu no tā.