Brīvā prāta privilēģijas

Izstāde “Tev ir pienākušas 1243 ziņas” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 4. februārim

Mūsu mājās caur Dzelzs priekškaru bija iekļuvuši daži veci amerikāņu žurnāli. Tie glabājās skapī aiz ziemas mēteļiem, un mēs, bērni, protams, bijām tos izstudējuši līdz smalkākajai detaļai. Nu lūk, vienā no šiem žurnāliem greznojās tipiska 60. gadu aģitācija no sērijas “nākotne sākas šodien”. Tur bija uzgleznoti bezrūpīgi vidusšķiras amerikāņi – kungi platmalēs un dāmas ondulētiem matiem. Viņi pozēja ar visādām futūristiskām mājsaimniecības ierīcēm un smaidīja, bet priekšplānā kāda Holijai Golaitlijai līdzīga meitene pieliekusies glaudīja robotisku sunīti, kurš cēlās pakaļkājās un priecīgs luncināja metāla asti.Tagad, dzīvojot tā sauktajā informācijas laikmetā un pārstāvot “pēdējo analogo paaudzi”, es bieži atceros šo attēlu kā ilustrāciju nekritiskam, taču ļoti populāram skatījumam uz tehnoloģiju lomu cilvēka dzīvē: mēs, lūk, mīlam tehniku, un tehnika mīl mūs.

Dīvaini, protams, pašos spēka gados tikt pieskaitītam pie paaudzes ar “pēdējās” statusu, un vēl dīvaināk atrasties muzejā, kur rakstāmmašīnas un atmiņu klades izstādītas gluži kā bronzas laikmeta darbarīki. Bet te nu es esmu, un priekšmetus, no kuriem vēl nesen sastāvēja ikdiena, tagad ir aizliegts aiztikt ar rokām.

Reiz Teātra bārā kāds programmētājs nosauca mani par tehnofobu, un es ilgi strīdējos pretī, ka baidos nevis no tehnikas, bet no digitālās vides sterilitātes. Dzīve, – es teicu –, ir pārāk sarežģīta, lai to viscaur digitalizētu. Lūk, leģendārais čehu lūriķis Miroslavs Tihijs izstādē redzamos kadrus uzņēma ar paštaisītām kartona kamerām (slēdži no bikšu gumijām, filmiņu uzvelkamās atsperes no pudeļu korķīšiem – viss, kā pieklājas), bet fotogrāfijas krāmēja kaudzēs, ļaujot tām apdzeltēt un pārklāties ar pelējumu, jo tieši šajā faktūrā slēpās megapikseļos neizmērāma un ar filtriem neaizstājama poētika.

Uz vienas no apmeklētājiem paredzētajām bezmaksas pastkartēm kāds uzrakstījis TRUST NOBODY, un es iedomājos, ka varbūt viss vēl nav zaudēts. Par spīti tam, ka mana ikdiena tagad ir muzeja eksponāts, es tomēr neuzticos idejai, ka internets ir īpaša vēstures robežšķirtne un ka tehnoloģiju attīstība ir cilvēces progresa rādītājs. Es neticu, ka “pēc interneta” sākas jauna dzīve – labāka, sliktāka vai jebkāda –, jo digitālā vide tikai imitē esošo.

Un tomēr starp visiem šiem analogajiem arhīviem es saprotu to, ko nevēlos saprast: es nejūtos ērti jaunajā pasaulē. Piemēram, tepat blakus ir izstādīts lenšu magnetofons, kuru Konstantīns Raudive izmantoja saziņai ar viņsauli. Un tas nekas, ka viņa ierakstītās aizkapa balsis, iespējams, patiesībā piederēja kādam īsviļņu radioamatierim. Tas nekas, ka mūsu rīcībā jau ir pietiekami daudz informācijas, lai šādus eksperimentus vairs nebūtu vērts atkārtot. To pašu es teicu tam programmētājam: svarīga ir ne tikai informācija, bet arī pieredze. Un arī nesaprašana ir svarīga. Nav izslēgts, ka Raudives ierakstiem vispār nebija nekāda sakara ar īsviļņiem. Es varētu tūlīt pat sagūglēt pareizo terminoloģiju un izteikties skaidrāk, taču šoreiz es to nedarīšu principa pēc, jo gan nesaprašana, gan neziņa ir brīvā prāta privilēģijas. To nu gan nevajadzētu aizmirst.

Un vispār žēl, ka mūsu strīds notika pirms izstādes, nevis pēc. Bet varbūt labi. Kā tur īsti ir: ko dara ar tādiem pāragri norakstītas paaudzes mohikāņiem, kuri publiskās vietās kliedz TRUST NOBODY vai, tieši otrādi, klusi murmina, ka internets viņiem atņēmis vairāk nekā devis? Droši vien ar varu ievelk jaunajā gadsimtā. Bet varbūt izsauc sanitārus, sašņorē un iegrūž ātrās palīdzības busiņā, lai godīgi nākotnes cilvēki varētu netraucēti sēdēt un lasīt e-pastu telefonos, un vēlāk atgriezties mājās, kur robotiski sunīši viņus sagaidīs, jautri luncinādami asti.