Divi līķi

Kamēr esam aizņemti ar sirpja un āmura izskrubināšanu no daugavmalas margām, iespējams, mūsu sirdsapziņa var būt mierīga. Tomēr, ja gadās pablandīties pa pasauli, “okupācijas režīmu slavinoša simbolika” var trāpīt pa acīm tā, ka dzirksteles nošķīst. Man tā gadījās pavisam nesen, Berlīnes Neue Nationalgalerie ieraugot krievu mākslinieka Borisa Ņemenska gleznu “Bezvārda augstiene” (1961). Tas notika visai negaidīti, jo zināju, ka Jaunā nacionālā galerija nesen nomainījusi pastāvīgo ekspozīciju, un gāju uzzināt, kā prestižā un bagātā vācu institūcija tagad rosina palūkoties uz Eiropas vai pat visas pasaules pēckara mākslas vēsturi. Ar “pēckara” joprojām domājot “pēc Otrā pasaules kara”, jo pavisam svaigais Krievijas uzbrukums Ukrainai ekspozīcijā “Māksla starp politiku un sabiedrību. Nacionālās galerijas kolekcija 1945–2000”, kas atvērta tikai pagājušā gada septembrī, nekādi neatspoguļojas. Izrādījās, ka mākslinieks Ņemenskis ieņēmis diezgan redzamu vietu padomju mākslas oficiālajā olimpā! Biogrāfijas fakti liecina, ka viņš dzimis 1922. gadā, mākslu sācis studēt pirms kara un, protams, kļuvis par “frontinieku”. Tā sauktās Grekova studijas sastāvā (kas gan nebija nekāda studija, bet propagandas mākslinieku brigāde) gleznojis kara ainas, kuru vidū ir arī Reihstāga drupas: tas nozīmē, ka autors ticis līdz pat Berlīnei. Nav brīnums, ka Otrā pasaules kara (jeb pa vecam – “Lielā Tēvijas kara”) ainas viņš turpinājis gleznot visu atlikušo mūžu, tiekot pie Staļina prēmijas, KPFSR Tautas mākslinieka nosaukuma, vairākiem akadēmiķa tituliem un vēl neatkarīgās Krievijas valsts prēmijas. Pēc internetā pieejamajiem datiem – dzīvs joprojām, 101 gadu vecs. Vēl pirms dažiem gadiem patriarhs ir sniedzis interviju, kurā apgalvo, ka Ukrainā notiekot tas pats, kas savulaik Vācijā, – tur tiekot audzināti fašisti. Ņemenska glezniecības maniere ir vecā, labā peredvižņiku skola, kurai latviešu mākslinieki sekoja labi ja līdz 50. gadiem (atšķirībā no, piemēram, teātra jomas, kurā krievu paraugi ir godā joprojām). Gleznā attēloti divi karavīri – abi ārieši, tikai viens platīnblonds, otrs mazliet rudāks, padomju armijas un vācu armijas formās, guloši viens pār otru un abi nepārprotami miruši. Lūk, arī gleznas vēstījums – “Lai nekas tāds vairs neatkārtotos”, kā liekulīgi skandināja Krievijā, līdz tomēr nolēma atkārtot. Leģenda vēsta, ka uz to nepatīkami bijis raudzīties pat padomju cilvēkiem, līdz glezna, pateicoties nezināmiem spēkiem, nokļuvusi Ludviga kolekcijā Ķelnē, un autors, saodis izdevību, izgatavojis vēl piecus tās variantus. Varbūt vajadzēja vēl kādu – ar krievu un ukraiņu kareivjiem – un parādīt to bēgļiem? No formas viedokļa cienījama ir Ņemenska spēja uzzīmēt ķermeņus sarežģītos rakursos, bet ne jau tādēļ glezna nonākusi hrestomātiskā ekspozīcijā līdzās Rotko vai Sulāža darbiem. Izstādes veidotāju nolūks, rādās, ir bijis pat bērniem saprotamā valodā izstāstīt Vācijas pēckara vēsturi, neapejot sašķeltību kapitālisma un sociālisma valstīs, un mākslas darbi kalpo tam vienkārši par ilustrāciju. Lai pastiprinātu iespaidu, vācu māksla ir bagātināta ar pasaules piemēriem, kur kapitālismu iemieso (izstādes sākuma nodaļā) abstraktais ekspresionisms, bet sociālismu – sociālistiskais reālisms. Turklāt izstādes veidotājiem – Neue Nationalgalerie bosam Joahimam Jēgeram un Maikei Šteinkampai – ASV ietekme un kapitālisms šķitis daudz draudīgāks, tādēļ izstādes turpinās, pievēršoties aktīvismam Rietumos, bet no socreālisma atšķirīgās mākslas formas šaipus dzelzs priekškaram nav pat meklētas. Lai gan Austrumeiropas skaidrošanai piesaistīta poļu zinātniece Marta Smoliņska, tieši tik vienkāršots kā Ņemenska glezna ir Rietumu intelektuāļu skats uz reģionu, pie kura piederam arī mēs.