Miervaldis Polis. Retrospektīvā izstāde „Ilūzija kā īstenība”. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, 2024.
Miervaldis Polis. „Pūcīte”, 1982. Kopš šī darba nosaukuma un radīšanas gada uzrakstīšanas man ir grūti doties tālāk. Neliela eļļas glezna, pūce ar pārsteigtu seju, iespējams, tieši gatavojas darīt to, ko pūces dara. Svens Kuzmins savā recenzijā par šo retrospektīvo izstādi Nacionālajā mākslas muzejā ziņo, ka ap pūcīti bija sapulcējies neliels draugu loks un ka visi vienojās: šis ir dzīvākais darbs visā izstādē. Es viņam ticu. Un tāpēc es gribētu šo novērojumu padarīt asāku.
Poļa māksla vairākus gadu desmitus ir bijusi balstīta uz specifisko fotoreālisma loģiku, ko Kuzmins raksturo precīzi: attēls var izrādīties pārliecinošāks par notikumu, ko tas fiksē. Pelēkā metaliskā figūra, kas gājusi pa Rīgas bulvāri, ir kļuvusi par leģendu, kuras patieso apjomu tagad nav iespējams pārbaudīt. Varbūt tur bija simti sekotāju. Varbūt trīs. Fotoreālisms, kā žanrs un kā filozofija, dzīvo tieši šajā spriegumā starp reģistrēto un radīto. Polis to ir izmantojis ar juvelierisku precizitāti, un muzejā ir darbi, kuros šī precizitāte ir brīnišķīga pati par sevi: lakotā virsma, ādas spīdums, kleitas auduma kritums.
Taču „Pūcīte” ir citāda. Tā neskatās uz skatītāju ar pārliecību, ka tiek novērota. Tā vienkārši eksistē, pārsteigta, iespējams neērta, pilnīgi vienaldzīga pret jebkādu reprezentāciju. Fotoreālisma mehānisms te tiek atslēgts. Tas, ko Polis šeit ir saglabājis, ir vienkārši dzīvnieks un brīdis. Blakus, pa kreisi, smejas Līga. Gleznu sērija fiksē kustības sekvenci, sejas priek, kas pāriet no kadra uz kadru. Arī Kuzminam šis novietojums ir ievērots: Līga smejas par Pūcīti. Abi darbi kopā veido savādu simetrisku atbrīvotību. Šeit ilūzija nav instrumentalizēta. Šeit tā vienkārši ir.
Un tad ir komerciālie portreti. Uzņēmēji, prezidenti, mecenāti, visi uzvalkos un vakarkleitās, visi ar lakotām kurpēm, kuras, kā Pauls Bankovskis norādījis, dažkārt izstrādātas rūpīgāk nekā portretēto sejas. Šis novērojums ir graujošs ne tāpēc, ka komerciālā glezniecība kā tāda būtu apšaubāma, bet tāpēc, ka tā atklāj ko citu. Poļa spēks ir bijis spēja kontrolēt ilūziju: zināt, kad tā strādā, un zināt, kad tā tiek demaskēta. Taču daļā šo portretu ilūzija ir nodota cita persona rokās. Pasūtītājs izlemj, kādā no Poļa agrākajām konceptuālajām sistēmām sevi ievietot. Izskatās, ka tur ir pirkamas vietas.
Es neizteikšu šo kā morālu pārmetumu. Tā ir formāla problēma. Kad gleznieciskā mašinērija tiek pielāgota cita cilvēka reprezentācijas vajadzībām, tā zaudē ironisko vadību, kura Poļa labākajos darbos ir bijusi vienmēr klātesoša. Spīdīgā žakete uz mecenāta pleciem nav laikmeta simbols, lai cik ļoti tā gribētu to būt. Tā ir tikai spīdīga žakete. Ordeņi uz prezidentu krūtīm nav fotokonceptuāla komentāra objekts, tie ir vienkārši ordeņi. Mašinērija griežas tukšgaitā.
Bet Pūcīte nav tukšgaita. Tā ir 1982. gads un kāds brīdis, kuru nevar nopirkt un kuru nav nepieciešams interpretēt. Šādos brīžos gleznas beidz izskaidrot un sāk pastāvēt. Tā ir atšķirība starp darbu, kas performē savu nozīmi, un darbu, kas vienkārši ir.
Viens no priekšstatiem par mākslu, ko mēs pārāk bieži pieņemam kā acīmredzamu, ir tāds, ka tehnika un koncepcija ir viena un tā pati lieta. Polis savā labākajā darbā parāda, ka tas nav tā. Tehnika var kalpot konceptam, un tehnika var kalpot pasūtītājam, un šie divi pakalpojumi ir atšķirīgi. „Pūcīte” ir darbs, kur tehnika nekalpoja nevienam. Tāpēc tā joprojām pārsteidz.