Glezna ar mani

Nav jau tā, ka man ļoti vajadzēja gleznu ar mani pašu gleznā iekšā, jo nemirstībai ir savas gaišās un savas tumšās puses. Tīri intuitīvi es jūtu, ka gleznai ir iespējami daudz sarežģītāki likteņi par nemirstību. Neskaidrāki, teiksim tā. Es sēžu savā krātuves plauktā un pa naktīm paukšķinu gleznas ietinamās plēves burbuļus, un citas gleznas citos plauktos man atbild. Tā ir gleznu Morzes ābece. Reizēm kāds aizsēdējies mākslas vēsturnieks, kas nāk ilgi skatīties uz kādu no mums, lai izdarītu piezīmes savā datorā, sāk palikt tramīgs.

Gleznā es atrodos kopā ar kādu mazu būtni, kam it kā vajadzētu būt manam bērnam. Labi jau labi, tas arī ir mans bērns, mazulītis, ko katru rītu no jauna ieģērbju baltā krekliņā. Kaut kur tepat vajadzētu būt arī mazuļa tēvam. Viņš bija noskaņots ļoti pozitīvi. No rītiem, tāpat kā viņa tēvs un vectēvs, viņš vingroja ar tādu melnu uzparikti jeb espanderu, melnu gumiju ar rokturiem abos galos, bet kādu rītu viņš espanderu ar savu bicepsa spēku atvilka tik pamatīgi, ka tas vingrotāju katapultēja kaut kur prom ap tumšo stūri un ārā no gleznas, bet pats espanders nokrita man pie kājām un guļ tur vēl aizvien.

Kopā ar mazo mums klājas tīri labi, bet reizēm ir brīži, kad mani kaut kas velk prom un es gribu paskatīties ap stūri. Tas nav nekāds Stokholmas sindroms, es vienkārši dzirdu balsis un kā augs sāku augt šo balsu virzienā. Un tad es ceļos un eju, un aizejot ar muguru jūtu, ka mazais, kas stāv aiz manis, vispār nav nekāds bērns. Ne mans, ne kāda cita bērns. Tas svētījošais žests, ko viņš velta manai aizejošajai mugurai, it kā viņa varā būtu mani atlaist vai pieturēt,– tas ir īstens vadoņa žests. Viņš stāv taisns kā svece un salutē; ķerties kājās, pieglausties, vai ko nu tie bērni dara citās gleznās, viņam nenāk ne prātā. Un es eju. Esmu pat uzkrāsojusi lūpas un aplikusi košu lakatiņu, bet katrs nākamais solis kļūst arvien smagāks, jo tā nokritusī melnā masa, tas espanders, velk mani atpakaļ. Lūk, ko ota ir izdarījusi– uzgleznojusi ēnu, kas visu nemirstību liks man atgriezties. Un tad man sāk aptrūkties gaisa pat šajā krātuves kontrolētajā klimatā, un es paukšķinu un paukšķinu visu cauru nakti, un katrs burbuļplēves burbulis ir sprāgstoša zvaigzne manā dusmu kosmosā. Bet pret rītu es saprotu, ka tas melnais man ap kājām ir pati gleznas būtība, viss, kas šo četrstūri nospriego tā, ka ķīļrāmis krakšķ. Un es uzvelku mazajam krekliņu, un mēs sākam visu no gala.

Jocīgi, jaunākās gleznas neko vairs nezina par tirānu, kas manā laikā, ja vien gribēja, māksliniekus varēja turēt īsā pavadā. Viņas stāsta, ka tur ārā esot mainījies pilnīgi viss, neesot viena vadoņa. Tagad tādu esot simts un viņi savā starpā publiski lamājoties, bet mākslinieki varot darīt, ko grib, un vispār esot interesanti. Tomēr reizēm viņas sačukstas par mitrām garāžām un neapkurinātiem skvotiem, un gleznām, kas aiziet bojā mīklainos apstākļos, un gleznām, kam nav cerību uz izstādi, un pat tādām, kuras it kā esot izstādītas, bet par kurām neviens nav licies ne zinis. Vai tas var būt, es pārjautāju trīsreiz; manā laikā cilvēki stāvēja rindās, lai tikai tiktu izstādē iekšā, un pēdējo reizi, kad izstādījos, 1986.gadā Politiskās izglītības namā jauno mākslinieku izstādē, to vietu gāza riņķī!

Tad jaunākās gleznas pačaukstinās un saka: bet varbūt cilvēki toreiz izstādēs meklēja ko citu, kaut ko, kam vispār nebija saistības ar to, kas tevī uzgleznots?

Nevar būt, ka tāda esmu viena pati. Glezna ar neskaidru bērna un mātes identitāti.