Ideālie vīrieši

Rūsiņš Rozīte. “Sētas krāsotāji”, 1966. No privātkolekcijas

Rūsiņa Rozītes (1943–1978) izstāde Nacionālajā mākslas muzejā man kopumā likās priecīgs notikums – gan tādēļ, ka šis mazpazīstamais autors ir beidzot tik plaši izstādīts, gan pašas mākslas dēļ. Izskatās, ka tā tapusi visai bezbēdīgi, galu galā autors bija un palika jauns. Lai arī varam iztēloties, ka viņa mūžs bija traģisks kā nesaprastam avangardistam un alkoholiķim, refleksija par to darbos neiezogas. Gribētos jau teikt, ka mākslinieka darbi pārvar laika distanci un joprojām izskatās svaigi vai mūsdienīgi, tomēr kopumā tie paliek, kur bijuši, – saulainajā 60. gadu retro, tālaika kolektīvajos un personiskajos formas meklējumos, kas gan, atmetot domu par pārlaicību, nebūt nepadara tos mazāk interesantus.

Labu laiku pavadīju pie pavisam vienkārša 1966. gadā tapuša oforta “Sētas krāsotāji”, kas varētu izskatīties pat diezgan tradicionāls. Arī mana interese bija gaužām konservatīva, sižetiska. Es pūlējos saprast, kas tieši tur notiek: kāds vīrietis ar muguru pret skatītāju viegli atbrīvotā pozā krāso sētu. Saules gaisma, kas sētas taisnstūri padara par aktīvāko laukumu kompozīcijā, iezīmē arī vīrieša ēnu uz tās. Tomēr sēta sniedzas tikai līdz formāta vidum, kreisajā pusē tā par 90 grādiem pagriežas un strauji virzās dziļumā. Pašā kreisajā malā ir vēl viena sēta, arī perpendikulāra pirmajai, gaišajai. Veidojas eja, pa kuru uz mūsu pusi nāk vēl viens vīrietis, nesdams spaini. Varētu teikt, normāla “celtniecības tēma”, kas atkušņa laikā bija apsēdusi visu PSRS mākslu. Tomēr šajā kompozīcijā ir kāda intriga: abi vīrieši novietoti tā, ka viens otru neredz, un nevar pat pateikt, vai pirmais jūt otrā tuvošanos. Veidojas gluži vai teatrāla mizanscēna (Rozītem scenogrāfija nebija sveša). Turklāt, ak vai, kādi abi šie vīrieši izskatās! Gluži kā grieķu dievi (kas nav precīzi, jo paši grieķi savus dievus attēloja visai druknus): slaidi, garām kājām, pagarinātu vidukli, platiem pleciem, masīvu kaklu. Pirmais saules staros izmeties puspliks, tikai apspīlētās darba biksēs; otrs, kurš nes spaini, ir uzvilcis arī svīteri, turklāt uzlicis elegantas saulesbrilles un kājās uzāvis lakkurpes. Mūsdienās šie kungi droši varētu būt modeļi (arī mākslinieks pats, spriežot pēc fotogrāfijām, bijis visai izskatīgs un švītīgs, līdzīgs filozofam Helmutam Caunem). Kas viņi bija tolaik, kad zīmējums tapa? Varbūt tā pamatā tiešām ir kāds anekdotisks gadījums, kad pilsētas dendiji bijuši spiesti piepelnīties, krāsojot sētas? Celtnieki – diez vai, jo, lai gan tēma pieder pie sociālistiskā reālisma klasikas, tieši krāsošanas darbi bieži tika uzticēti sievietēm. Drīzāk viņi ir autora fantāzijas augļi, idealizēti ķermeņi, kādi raksturīgi tieši skarbā stila laikam, kad cilvēku figūras kļūst stilizētākas. Atzīmēsim, ka skaistums tika saistīts ar sportiskumu – spēju skriet, lēkt, celt. Pirmā līdzība, kas ienāk prātā, ir Edgara Iltnera “Zemes saimnieki” (1960), un tā nav nejaušība, jo Iltners, kā vēsta izstādes anotācija, bijis Rozītes skolotājs. Otra līdzība – Ojārs Ābols, kas karjeras sākumā arī bieži attēloja idealizētas vīriešu figūras. Iespējams, visiem trim iedvesmai kalpoja Aleksandrs Deineka – nepārspējams krievu padomju vīriešu ķermeņu gleznotājs, kura darbu reprodukcijas tagad klaiņo pa interneta lapām ar homoerotisku saturu. Pats Deineka, starp citu, gleznoja arī sevi pusmūžā, turklāt apakšbiksēs, un acīmredzot tas nemulsināja ne autoru, ne skatītājus. Spekulācijām par Iltnera, Ābola un Rozītes orientāciju arī nav vietas: Rozītes kāzu bilde pat ievietota ekspozīcijā. Es saprotu, ka mēs vairs nemākam skatīties uz cilvēku stāviem tik nevainīgi kā sešdesmitajos. Bet doma, ka bija tādi laiki, šķiet pacilājoša.