Iebrukums bērnības atmiņās

Zoja Čerkaska-Nadī. “Mamma (pirms)”, 2016

Zoja Čerkaska-Nadī. “Mamma (pirms)”, 2022

Kad ukraiņu izcelsmes māksliniece Zoja Čerkaska-Nadī atgriezās Izraēlā no studijām Berlīnē, viņa nodibināja savu Barbizonas skolu, jo bija nogurusi taisīt “mākslu par mākslu”, kas viņas izpratnē ir Eiropā plaši piekoptais konceptuālisms. Zojas barbizonieši atšķirībā no vārda brāļiem 19. gadsimta Francijā nevis iet dabā, bet glezno uz ielas, tomēr, tieši tāpat kā vēsturiskie barbizonieši, fiksē novēroto, konfrontējot sevi ar realitāti daudz izteiktāk un spēcīgāk nekā šaurajā mākslinieku apdzīvotajā trijstūrī “darbnīca–galerija–muzejs”. Skicēt uz ielas nevar ilgstoši. Tāpat nav iespējams fiksēt visu, kas notiek novērojumu laukā; jākoncentrējas pašam būtiskākajam.

Taču novērotā ātra fiksēšana, lai varbūt to kaut kad vēlāk pārvērstu izvērstā mākslas darbā, ļoti daudziem ukraiņu māksliniekiem, sākoties karam, izrādījās vienīgā iespējamā mākslas forma. Ko līdzīgu ir stāstījušas arī ukraiņu rakstnieces: vienīgais, ko mākslinieki spēj darīt, ir piefiksēt, vākt, atzīmēt datus – un tikai, jo nav iespējams domāt par kaut kādiem secinājumiem, vispārinājumiem vai vairāku novērojumu savijumu kaut kādā potenciālā nākotnē. Nākotnes pagaidām nav – ir tikai nebeidzama tagadne un tās īsie, apžilbinošie uzliesmojumi.

Bet pati Zoja gan ir Telavivā, nevis Ukrainā. Viņas ģimene emigrēja no Kijivas pāris nedēļas pirms PSRS sabrukuma, kad Zojai bija 15 gadu. Viņa nav lieciniece pašreizējā Ukrainā. Vai 21. gadsimta barbizonieši var novērot ne tikai pilsētas laukumu, bet to pašu laukumu, tikai saspridzinātu, kāda svešinieka YouTube kanālā? Tā ir vai nav konfrontēšanās ar realitāti pretstatā “māksla par mākslu” pasaulei, kas rodas mākslinieku darbnīcās, nevis uz ielas?

Gluži neviļus Zoja ir izdarījusi lēcienu konceptuālās mākslas laukā. Kopš atgriešanās no Berlīnes viņa sākusi novērot savas bērnības atmiņas un ātri, skičveidīgi fiksēt tās uz papīra, izbrīnīti konstatējot, ka skices spēj pārvērsties par patstāvīgu mākslas darbu. Tās ir padomju bērna atmiņas milzīgā, rosīgā pilsētā. Maza meitene apakškrekliņā un ne ar ko nesajaucamajās brūnajās bērnu zeķubiksēs gaida pārnākam mammu mājās no darba. Mamma ir lejā, septiņstāvu mājas pagalmā, viņa māj savam bērnam ar roku. Ielas apgaismojums ir kontrastains, tik spožs, ka ēnas uz sniega ir koši zilas. Fonā skan ziņu raidījums Vremja, un starp mammu un bērnu milzīgām pārslām lēni snieg: tā ir visdrošākā, vismierīgākā no visām iespējamajām ainām. “Es tolaik domāju, ka Kijiva ir pasaules centrs,” kādā intervijā saka Zoja.

Pēc kara sākuma Zoja šo 2015. gadā iesākto atmiņu sēriju ņēmās papildināt ar nepielūdzamu “pirms un pēc” iedalījumu – idillisko ainu ar bērnu un mammu pārstrādājot tā, ka meitene no savas mājas loga novēro tanku, ko ar izmisuma mājienā paceltām rokām cenšas apturēt kāds cilvēks. Jaunā skice ir tagadnes zibsnis, vēl viens solis, un uz to nebūtu iespējams skatīties, jo šis mākslas darbs ir tieši tas, kas tajā redzams, – un tur nav nekā cita, tur nav vietas nākamajai skatītāja ieelpai, un viņš sāk lēnām smakt. Ja vien ne Zojas pašas piezīme, ka viņu nekad nav mocījusi nostalģija pēc PSRS laikiem, bet tie kretīni, viņi jau neiebrūk tikai Ukrainas pilsētās, viņi, piesavinoties PSRS laika simbolus – jo nav spējuši to vietā radīt neko citu –, ir iebrukuši arī manās un daudzu citu cilvēku bērnības atmiņās. Tajās atmiņās, ar kurām jau bijām sākuši puslīdz izlīgt.