Jūs nekad to vairs neredzēsiet

Vispār gleznas autors Harijs Brants uzskatīja, ka dedzinātājs ir pats Vecis. Proti, ka joprojām neizskaidrotajā izstāžu zāles “Pelēkais kubs” nodegšanā Savvaļā pagājušajā pavasarī ir vainojams tēls, kuru Brants sāka gleznot apmēram gadu pirms ugunsgrēka. Tāds iespaids nudien var rasties, redzot, kā kailais Vecis stāv virs ogļu un eņģu kaudzes, kuras vietā vēl nesen slējās desmitmetrīgā celtne. Atklājot Savvaļas 4. sezonu, Andris Eglītis ar komandu nolēma izdegušo laukumu neslēpt. Gluži pretēji – vieta, kur tagad atrodas jauna, mazāka kubiska izstāžu telpa, ir kā rēta, ar ko jāsamierinās, lai tā ātrāk sadzītu.
Šajā dīvaino notikumu virknē laikā no 2023. gada 21. līdz 26. jūnijam jaunajā, nu jau baltajā Savvaļas kubā bija iespējams apskatīt mākslinieka Harija Branta pirmo personālizstādi pēdējo 12 gadu laikā – melnbaltu eļļas gleznu, kurai neoficiāli dots nosaukums “Moon landing”. Fotoreālistiskais darbs, ko no mākslinieka darbnīcas uz Savvaļu atveda vēl slapju, drīzāk šķita izniris no pārogļotajām smiltīm. Tajā attēlots novecojis, taču muskuļots vīrietis džinsa biksēs. Par spīti ķirurģiskajai precizitātei, ar kādu Brants attēlojis viņa muskuļu šķiedras, uz Veča ķermeņa nav apmatojuma. Tā ir “grieķiska būtne bez jebkādām konkrētām sociālām iezīmēm”.1
No Veča figūras redzams tikai kreisais sāns, ko apspīd gaisma. Vecim tas nepatīk, skatās kaut kur sāņus. Vai nu viņš netīšām ieklīdis gaismas strēles ceļā, vai garām slīdošais stars tam uz brīdi pieglaudies, lai tūliņ jau atkal ļautu turpināt ceļu tumsā. 2012. gada intervijā žurnālam Rīgas Laiks Harijs Brants, raksturodams savu radošo procesu, min, ka viņu interesē iekapsulēt konkrētu atmosfēru un iespaidu tieši portretā: “Es agrāk meklēju to aizdomīgumu – tas mani interesēja visvairāk. Tagad zīmējot man gribas saprast kaut ko citu – kas tur vēl varētu būt? Kas vēl var atklāties aiz tā portreta, aiz tās sejas?”2
Romantisma laikmetā par emocionālās pasaules paplašinājumu nereti kalpoja daba. Tradicionāls piemērs ir Kaspara Dāvida Frīdriha “Ceļinieks virs miglas jūras” (1818), kur Frīdriha apmiglotā klinšainā ainava vedina domāt par muguru pagriezušā tēla pārdzīvojumu: apkārtējā pasaule iemieso tēla iekšējo. Brantam savukārt tumsā tīto gleznas pasauli iemieso pats tēls, tādēļ, iespējams, svarīgāks par Veci ir veids, kā to sastopam. Viņš iznirst no tumsas tikai uz brīdi, pienāk biedējoši tuvu, taču vienlaikus, šķiet, ir jau gatavs doties prom.
Dažreiz ir tāda nešpetna sajūta: piemēram, nāk metro, un cilvēks stāv par tuvu sliežu bedrei. Tad prātā uz mirkli it kā parādās tāds Branta Vecis un prasa: “Un kas notiktu, ja es viņu nedaudz pagrūstu? Ne jau aiz ļauna prāta, tikai tā, intereses pēc.” Citreiz pār tiltu brauc mašīna, un Vecis šoferim čukst ausī: “Diez mums izdotos nolidot no tilta, ja mēs tagad strauji pagrieztu stūri?” Ja šiem murgainajiem domu zibšņiem būtu fizisks veidols, vai tas nelīdzinātos šim tumsā mītošajam skūtgalvim? Ja nu kāds Raskoļņikovam to cirvi ielika rokās tīšām, tas droši vien bija Branta Vecis.
Attēlodama šādu avatāru, Branta glezna ir kā Freida raksturotais brīnumbloks, kur nodegušās izstāžu zāles pēdas modina apspiestas vājības. Un, ja tā, tad patiešām nav izslēgts, ka to kubu nodedzināja Vecis.