Kā būtu, ja

Natālija Edenmonta. “Jaundzimušais” (New Born), 2012

Pirmā doma, ieraugot šo fotogrāfiju, bija Sūzanas Sontāgas uzdotais jautājums eseju krājumā “Par fotogrāfiju”: “Kā būtu, ja īstenība izskatītos šādi?” Savu jautājumu Sontāga uzdod, uzsverot, ka fotogrāfija pati par sevi neko izskaidrot nespēj. Tā drīzāk ir kā vinnests derībās – ar šķietamām zināšanām un šķietamu gudrību. Pat ja fotogrāfija liekas klaji un nepārprotami “īstenību atspoguļojoša”, kā, piemēram, reportāžas no frontes līnijas, – tāpat tā vienmēr būs spiesta noslēpt kaut ko vairāk par to, ko atklāj.

Fotogrāfe Edenmonta pat neizliekas, ka mēģina nofiksēt kādu no daudzajām “īstenībām”. Nav nekādu šaubu, ka viss šajā fotogrāfijā ir iestudēts – godīgā un atklātā veidā. Frontāla poza, asistenta rūpīgi uzklāta drapērija uz modeļa pleca, profesionāli izveidota frizūra (iedomājos dārgu parūku no dabīgajiem matiem, kuru frizieris spiests nostiprināt uz modeļa galvas, kamēr zīdainītis brēc un brēc) – viss kopā veido pārliecinošu un sterilitātes piesātinātu ainu, ko īpaši uzsver vienīgais “nekārtīgais” punkts attēla vidū – mazuļa dusmās piesārtusī seja. Mazais visos iespējamajos veidos izgāž pozēšanas ideju kā tādu un nonāk komiskā pretrunā ar kadrā nosēdināto modeli. Ja vien tas nav Jaunā Rīgas teātra aktieris Ivars Krasts, kura skatuves firmas zīme ir glāsmains un nepārejošs mulsums, tad tas ir pats Kristus. Tāpēc arī visas drapērijas un liekie mati – kā tieša atsauce uz ierastu idealizētā Kristus attēlojumu, jo, piesaucot Sontāgas “īstenības”: kāda gan šai smaržīgajai, koptajai bārdai varētu būt saistība ar tumsnējo, saulē iedegušo vīru nogurušu mācekļu ielenkumā? Šis ir attēla attēls, kurš tur rokās vēl kādu citu attēlu – pats sevi, mazo Kristu.

Un te atkāpjas ironija par ierastajām īstenībām un pavīd pavisam trausla tuvošanās kādai citai, svešādai īstenībai, kas arī ir ieslēpta šajā attēlā. Kāpēc mazais Kristus tā brēc? Kāpēc viņam nepatīk viņš pats – pieaugušais Kristus, kurš apmulsis mēģina mazo noturēt, pie reizes saglabājot nevainojamu stāju fotokameras priekšā? Zinot, cik nevaldāms spēj kļūt neapmierināts zīdainis, pieaugušajam Kristum izdodas pat ļoti labi, bet kāpēc ir tik atsvešināta un dīvaina sajūta, to visu uzlūkojot? Ja reiz neviena fotogrāfija nav “pa īstam”, tad varbūt šī dubultā tāda nav?

Nedomāju, ka attēlam ir tieša saikne ar eiforisku humānismu un to, ka mūsu attieksmē kaut kas pamazām mainās – jaunākās paaudzes vīrieši šķiet klātesošāki un vairs nebaidās paņemt rokās savus bērnus pat tad, ja tie skaļi brēc. Tāpat nedomāju, ka attēla atslēga meklējama Jaltā dzimušās fotogrāfes mītnes zemē – sociāli atbildīgajā un līdztiesīgajā Zviedrijā. Eiforiskam humānismam reizēm nav ne vainas, tas ir uzmundrinošs, un jaunākās paaudzes vīriešiem, tāpat kā Zviedrijai, es vispār ticu no sirds. Daudz vairāk nekā sev, kas uzlūko šo attēlu. Jo ne tikai abi nofotografētie Kristi ir pārsteigti par to, ka mamma palikusi ārpus kadra. Es arī esmu pārsteigta par to, ka viņas te nav. Kur viņa palikusi? Devusies pielabot fotosesijai nepieciešamo grimu, noķert krītošu prožektoru vai vienkārši aizmukusi? Kamēr viņas nav, viss izskatās neīsts un tāds kā neuzticams. Varbūt tā ir instinktīva nepatika pret kanona laušanu (mazais Kristus Marijas klēpī tā vis neaurotu!) vai varbūt “kā būtu, ja īstenība izskatītos šādi?” – būtu jau labi, ja tā būtu, kaut ar parūku un drapērijās. Vai tomēr – maza un izšķiroša nianse – ir mākslinieces sievietes, kas uz savu roku rada attēlus ar vīriešiem un sāk ar šiem attēliem savā starpā dalīties. Un tā, izrādās, ir ļoti satraucoša valūta.

P.S. Šo attēlu man pārsūtīja mākslas kritiķe Jana Kukaine, piedaloties seminārā Fast Forward. Women in Photography Viļņā. Tai pašā laikā Rīgā noritēja konference “Baltā vīrieša rezervāts”, kurā piedalījās vairākas latviešu mākslinieces.