Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pavisam nesen kāds slavens mākslinieks man teica: “Šie portreti, meitenes ar ziediem, ko taisa pašas meitenes, tas taču...” – bet tad viņš aprāvās. It kā viņš pēkšņi vienlaicīgi būtu atskārtis divas lietas – to, ka pieklājīgam būt vēl arvien nākas ļoti grūti, un otru, daudz nozīmīgāku. Par vienkāršām un triviālām, jo pārāk “sievišķīgām” atzītas vizuālās mākslas parādības pēkšņi var izrādīties kaut kas pilnīgi cits.
Ziedu un jaunas sievietes apvienojums mākslas darbā varētu šķist klišeju klišeja: skaistuma iemiesojums (sieviete) kopā ar skaistuma simboliem (ziedi) – kaut kas tāds, kam sevi cienoši mākslinieki kādu laiku vairs nepievēršas, ja vien mākslinieciskā prakse nav saistīta ar ironiju, parodēšanu vai vēsturisku gleznojumu citēšanu. Vēl ļaunāka varētu būt vēl tikai mazu, priecīgu bērnu gleznošana – kopā ar tiem pašiem ziediem.
Vai mūsdienās salikums “sieviete + ziedi” mākslā sievietes izpildījumā vēl arvien turpina būt vēsturiski noslogots ar 19. gadsimta otrās puses mākslas kritiķu atziņām, kāda un kura radīta ir laba māksla? 1860. gadā franču kritiķis Leons Lagranžs raksta, ka māksliniekiem vīriešiem jāļauj nodarboties ar “visu, kam ir darīšana ar Lie-
lo mākslu”. Pie tās Lagranžs pieskaita arhitektūru, monumentālo tēlniecību un glezniecību. Savukārt sievietēm viņš laipni atvēl turēties pie tā, ko viņas jau pazīst, – pie pasteļiem, portretiem vai miniatūrām. Un, protams, pie ziediem – “šiem graciozitātes un svaiguma brīnumiem, kas vienīgie spēj sacensties ar pašu sieviešu graciozitāti un svaigumu”. Tādējādi, kā 120 gadus vēlāk, izpētījusi Lagranža kritikas, atzīmēja britu mākslas vēsturniece Grizelda Poloka, ziedu analoģija gan sievietes, gan viņu radīto mākslu ievietoja dabas, nevis prāta sfērā. Vēsturiskais liegums nodarboties ar to, kas mākslā ir pieejams vīriešiem, tika attaisnots ar neizbēgamu Dabas likumu. Tas pamatoja sievietes “iedzimto” talanta trūkumu un izskaidroja viņas “dabisko” noslieci uz mājas dzīvi un tādu sievišķīgu tēmu kā ziedi iekļaušanu savā mākslā. Vīrietis ir īstais ģēnijs, jo nodarbojas ar iztēles darbu lielos mērogos, turpretī sievietēm piemīt tikai gaume – glīti iekomponētas puķes mazos formātos.
Annas Dzērves fotogrāfija “Katrīna” pēc 19. gadsimta mērauklas ir gandrīz vai perfekti sievišķīgs mākslas darbs visos parametros: miniatūra formāta portrets ar ziediem. Bet, tā kā tā nav vēsturiska stila kopija, tad te notiek arī daudz kas cits. Uz kailā sievietes ķermeņa ir skaidri saskatāma telts projekcija, precīzāk, telts ieejas atvere, ko ciet mēģina noturēt meitenīgā pušķī sasieta balta aukliņa. Aukliņa – jauši vai nejauši – ir uzprojicēta ķermeņa jostas vietā. Ja modelei mugurā būtu vasarīga kleita, viņa kleitas jostu sasietu tieši tajā pašā punktā. Taču baltā aukliņa nespēj noturēt ciet telts ieeju, kas kā tumša rēta vai kā sirds operācijai sagatavota, vaļā atgriezta krūškurvja dziļums vertikāli stiepjas no nabas pāri krūšu kaulam un tālāk uz augšu līdz sievietes sejai. Noskaņas neviennozīmība ir ne tikai paceltajā rokā ar kinematogrāfiski aso, melno ēnu, it kā sieviete mēģinātu instinktīvi aizsargāties vai nu no skatītāja, vai kameras, vai varbūt no spilgtās projektora gaismas. Ainas spriedzi drīzāk rada sajūta, ka Katrīna īsti nenojauš, ka ar viņas pašas ķermeni kopā saaugusi telts un no tās izspraukušies rozā mandeļkoka vai ķirša ziedi. No vienas puses, Dzērves “Katrīna” ir droša patvēruma tēls, viņas ķermenis ir telts, kas spēj sevī izdiedzēt ziedus. No otras puses, jaunas sievietes ķermenis tiek traktēts kā ziedoša, jo dzīva rēta.
Slavenais mākslinieks mūsu sarunas vidū bija apmulsis tikai uz brīdi. Viņš attapās un pabeidza savu teikumu: “...ja Latvijā nebūtu tik daudz sieviešu mākslinieču, tad varbūt nopietnā, lielā māksla maksātu mazliet vairāk.” Lagranža kungs viņam noteikti piekristu.