Ķermeņa jautājums

Artura Žmijevska izstāde “Neredzamās zonas” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā no 3. jūnija līdz 24. septembrim

Nekur jau neiet kā balta lapa. Visur iet ar kaut kādām domām. Redz, piemēram, izstādes plakātu, ir kaut ko par to dzirdējis vai lasījis. Un tad iet.

Dienu pirms izstādes atklāšanas Medicīnas vēstures muzeja feisbuka lapā parādījās ziņa, ka “mākslinieks bijis patīkami pārsteigts par neparasto kontekstu, kurā viņa darbi izstādīti, tādējādi piešķirot tiem jaunu nozīmi”. Ja vārds “patīkami” šajā kontekstā nav tikai klišejisks sabiedrisko attiecību gājiens negludumu piesegšanai, tad mans jeb publikas galvenais pienākums ir sev šo jauno, trešo nozīmi sameklēt. Jo pirmās divas ir šādas: medicīnas muzejs ir neērta vieta tādai mākslai. Man šī vieta – vismaz tāda, kāda tā ir šobrīd, – ir mūsdienu kunstkamera, kuriozu kabinets, tādu kuriozu priekšstatu un prakšu kabinets, kuru klātbūtnē šodienas epistēmē orientētie jūt vai nu tikumisku diskomfortu (kā dzirdot jebkuru stāstu par kādu pagātnes tumsonību), vai arī izklaidējoši kutinošas tirpas, tādas kā šausmenes seansā. Un muzejs izstādes stāstā piedalās tieši ar savu grotesko pagātnes artefaktu krājumu, nevis, piemēram, ar ziņām par high-tech protēzēm, ar kurām paralimpieši nu jau pārspēj parastos atlētus, vai neirozinātnes un digitālo tehnoloģiju jaunumiem redzes un dzirdes pētījumu laukā. Bet es varu iztēloties apstākļus, kuros tāds dialogs ar Artura Žmijevska mākslu muzejam pagaidām nav pa spēkam, un ka koka kruķu gotiskais stāsts īstenībā varētu būt arī drosmīga atzīšanās savā principiālajā citādībā.

Kādā neitrālā laikmetīgās mākslas galerijā Žmijevska darbu kopums droši vien šķistu tāds pats mēreni estetizēts dokumentālisms kā Selecka “Šķērsiela” vai kā Intas Rukas ļaudis. Pat tās dažas bildes, kurās autors atļaujas paspēlēties ar formu un no kurām tā nobijās Veselības ministrija, būtībā nav nekas skandalozāks par Gunāra Bindes un Sarmītes Sīles aktu sēriju. Lai gan 1998. gada video “Aci pret aci” un no tā atvasinātās septiņas “dzīvo skulptūru” fotogrāfijas tiešām ir visspēcīgākais izstādes darbs. Tāpēc, ka visgudrākais. Ja atmet interesi par kurioziem (to es jau esmu izdarījis) un provokācijas gaidas, tad paliek tieši tas, uz ko biju gājis. Džonatana Millera leģendārajā 13 sēriju filmā “The Body in Question”, kas arī, starp citu, ir medicīnas baisā vēsture muzejiskā 70. gadu stilā, ķermenis tiek salīdzināts ar dārza strūklaku pāvesta villā, ar atvērtu sistēmu, kuras būtība ir process, nevis kāds viens sasniedzams vai pazaudējams stāvoklis. Tā tas ir arī pie Žmijevska. Tāpat kā tur ir Džūditas Batleres visu ķermeņu solidaritāte un savstarpējā atkarība, un prasība būt redzamiem. Un Džeka Halberstama diskriminēto emancipācija, kas nav iespējama bez citu palīdzības. Lūk, tādi politiski jautājumi. Bet Žmijevskis jau arī ir ļoti politisks. Perverts estēts (es, piemēram) kailajos vingrotājos varētu ieraudzīt vēl arī senos grieķus, kādi tie dzīvo mūsdienu muzejos un kuru protezēšana tagad šķistu neiedomājama. Bet “Kolekcijas” filmu sērijā – kaut ko no zudušās Ņižinska horeogrāfijas Stravinska “Svētpavasarim”.

Tas, kam es netieku klāt, ir Žmijevska varoņu vēlmes un zināšanas. No tradicionālās politikas parasti gaida, ka grupas, kuras vieno kādas kopīgas intereses vai jautājumi, izsakās. Turpretim šie personāži nedz stāsta, nedz pieprasa, nedz sūdzas. To no viņiem neprasa arī autors. Mani viņi tur tajā neērtajā pozīcijā, kas raksturīga identitātes politikai: grupas tajā ir specifiskas pieredzes klubi, un bez šīs pieredzes vienīgais iespējamais skats ir skats no ārpuses. Kad Džermainai Grīrai reiz lekcijā kāds vīrietis, runādams droši vien vīriešu vārdā, jautāja, kā mēs jums, feministēm, varam palīdzēt, viņa atbildēja: “Domājiet paši!”