Einārs Pelšs. „Janka”. Apgāds Valters Dakša, 2021.
Ķieģelis ir māla bloks. Tas ir smags. Tas guļ uz plaukstas ar svaru, kas atgādina, ka šis priekšmets nav nedz lielāks par mūsu roku, nedz vieglāks par jebkuru citu būvelementu, ar kuru mēs sastopamies dzīvē. Virsma sausa un mazliet putekļaina, tāda pati kā tūkstoš citiem ķieģeļiem, kurus mēs tūkstoš reizes pārstaigājam pa būvlaukumiem, ielu malām, sabrukušām ēkām. Ne vairāk, ne mazāk.
Bet šī konkrētā ķieģeļa īpašais statuss ir tāds, ka tas nav vienkārši kāds ķieģelis. Tas ir Eināra Pelša 2021. gadā izdotais dzejas darbs „Janka”, publicēts apgādā Valters Dakša.
Artis Ostups savā recenzijā par šo darbu izdara argumentētu apgalvojumu: „Janka” pieder literatūrai. Viņš to ietver starptautiskā konceptuālās literatūras vēsturē kopā ar Marsela Brothērsa 1964. gada „Pense-Bête” (ar dzejnieka grāmatu, ievietotu ģipsī) un Keneta Goldsmita 836 lappušu „Dienu” (kurā pārrakstīts viss „The New York Times” 2000. gada 1. septembra numurs). Tāpat kā šie darbi, „Janka” tiecas izcelt valodas materialitāti līdz limitam, kurā literatūra kļūst par taustāmu priekšmetu. Ostups iesaka, ka, varbūt pirmo reizi latviešu literatūras vēsturē, mēs tieši sajūtam literatūras svaru, formu un faktūru. „Tā ir literatūra,” viņš secina, „par kuru iespējams sacerēt ekfrāzi.”
Šis ir izaicinājums, kam šī sadaļa nevarētu nepiekrist. Ekfrāzes uzdevums ir rakstīt par vizuālu vai materiālu darbu tā, ka lasītājs nedaudz tuvāk to redz. Ja Ostupa apgalvojums ir pareizs un „Janka” ir darbs, par kuru ekfrāze ir iespējama, tad mēs varētu mēģināt to sastādīt.
Tātad: ķieģelis. Latviešu valodā vārds „ķieģelis” ir aizgūts no vācu Ziegel, kas savukārt nāk no latīņu tegula, jumta dakstiņš. Vārds ceļo cauri valodām, atstājot pēdas savā kustībā. Šis konkrētais ķieģelis nav jumta dakstiņš, bet sienas elements, ar ko cilvēks atmiņā saista mūra ēkas Rīgā, Daugavpilī, Preiļos un citur. Preiļos, no kurienes Pelšs ir, šādi ķieģeļi būs uzturējušies pilsētas garozā kopš 19. gadsimta, kad Latgales mūsdienu pilsētu plānojums iesakņojās. Pelšs ņēma vienu no šiem ķieģeļiem un iekļāva to apgāda katalogā kā jaunu izdevumu ar pavadošu informāciju: autors, nosaukums, izdošanas gads, ISBN. Tā kļuva par dzejas darbu „Janka”. Ķieģelis pēc šī žesta vairs nav vienkārši ķieģelis. Tas ir ķieģelis ar publikācijas datu pievienojumu, ķieģelis kā kataloga vienība, ķieģelis ar metadatiem.
Tas, ko Pelšs šeit dara, atšķiras no Brothērsa žesta. Brothērss ievietoja savu grāmatu ģipsī, padarot to neatveramu, bet joprojām atstājot to kā grāmatas formu. Pelšs nedara to. Viņš nemēģina padarīt grāmatu par ķieģeli. Viņš publicē ķieģeli kā grāmatu. Šī ir cita virziena darbība. Brothērss saka: redz, mana grāmata vairs nav lasāma, bet tā ir vēl grāmata. Pelšs saka: redz, šis ķieģelis vairs nav vienkārši ķieģelis, jo apgāds to ir publicējis.
Vēl precīzāks Pelša žesta priekšgājējs varētu būt vācu izcelsmes mākslinieks Dīters Rots, kurš strādāja Šveicē un Islandē un kurš sešdesmitajos gados radīja tādus darbus kā „Literaturwurst”, desa, kuras saturs bija pulpā samalti laikraksti un romāni. Roths sajauca laikrakstu un romānu materiālu ar gaļas pildījumu, pārveidojot tekstu fiziskā formā, kurā lasīšana nav iespējama. Roths un Pelšs strādā pretējos virzienos. Roths sāka ar literatūru un iznesa to no literatūras formas. Pelšs sāka ar materiālu, kam nav nekāda sakara ar literatūru, un iesaistīja to literatūras formā. Bet abos gadījumos centrālais žests ir tas pats: parādīt, ka literatūra nav definēta caur tās lasāmību, bet caur tās institucionālo iesaistīšanu.
Šeit ir Pelša specifiskā novatorība. Brothērss izmantoja savu pirmā plāna autoritāti kā mākslinieks; viņa darbi tika eksponēti muzejos. Goldsmits izmantoja Ņujorkas konceptuālās literatūras autoritāti; viņa darbi tika publicēti universitāšu apgādos un saņēma kritisku uzmanību. Pelšs izmanto kaut ko mazāku un blīvāku: Latvijas literārās dzīves īpašo struktūru. Apgāds Valters Dakša ir maza, neatkarīga izdevniecība. Pelša „Janka” tika iekļauts viņa kataloga sarakstā. Tas viss ir mērogs, kurā viens izdevēja žests var pārveidot priekšmeta nozīmi. Lielākā literārā tirgū tas pats žests nedarbotos. Liela starptautiska izdevniecība nepublicētu ķieģeli un nesagaidītu, ka publika to ņems nopietni. Apgāds Valters Dakša var. Tas, ka var, ir daļa no darba.
Tas, ko šis žests atklāj, ir nepatīkams attiecībā uz mūsu pieņēmumiem par literatūru. Mēs domājam, ka grāmatu nosaka tās saturs. Faktiski mēs domājam, ka grāmatu nosaka tas, ka kāds to publicē kā grāmatu. Pelša ķieģelis padara šo otro definīciju redzamu. Bez apgāda zīmoga tas ir ķieģelis. Ar to tas ir literatūra. Atšķirība starp ķieģeli un literatūru kļūst par jautājumu par publikāciju.
Vai tad Ostupa apgalvojums, ka „Janka” ir literatūra, par kuru iespējams sacerēt ekfrāzi, ir pareizs? Šis raksts piedāvā mēģinājumu: virsmas faktūru, vārda etimoloģiju, salīdzinājumu ar starptautiskiem priekšgājējiem, publikācijas struktūras analīzi. Vai tas ir ekfrāze? Tehniski, jā. Mēs aprakstījām materiālu priekšmetu un izcēlām tā nozīmi.
Bet šajā gadījumā ekfrāze ir pilnīgi savādāka nekā Homēra Ahilleja vairoga apraksts vai Kīta grieķu vāzes apraksts. Tie darbi bija mākslas darbi, kuru materialitāte bija sekundāra to nozīmei. Pelša ķieģelis ir mākslas darbs, kura materialitāte ir pirmkārtīga, un kura nozīme ir tieši tas, ka materiālā ir literatūra. Ekfrāzes uzdevums šeit nav vārdiem aizvietot tēlu, kā tradicionālā ekfrāzē. Tā uzdevums ir vārdiem padarīt redzamu, kā tēla statuss kā literatūra ir nostiprināts. Žests, nevis priekšmets, ir saturs.
Tas ir varbūt vienīgais reālais veids, kā ekfrāze par ķieģeli var notikt.