Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jaņa Rozentāla alegoriskie gleznojumi Rīgas Latviešu biedrības nama fasādē. 1910. Jāņa Rieksta foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
Saulainās rudens pievakarēs ir brīži, kad Rozentāla gleznojumi no Rīgas Latviešu biedrības nama fasādes augstumiem sazvīļojas ar gaistošu bagātības alegoriju Vērmanes dārza liepu lapu zelta dālderu tūkstošos. Kad 1910. gadā jaunajai ēkai noņēma stalažas, bija ap šo pašu laiku. Jaunsudrabiņš toreiz paredzēja: “Alegorijas tik spēcīgas, dzīvas un latviskas, ka tās simtiem gadu spēs apturēt uz brīdi garāmgājējus. Īsta māksla jau nav pārejoša. Virzieni var grozīties, bet īstais ar katru jaunu rītu atdzimst un dzīvos mūžīgi.”
Tagad pagrūti iztēloties, bet visai pamācoši uzzināt, ka šī pārliecība nebija vispārēja. Atklājušās skatieniem, lielās ainas “Skaistums”, “Spēks” un “Gudrība” ar pavadonēm “Mākslu”, “Zemkopību”, “Rūpniecību” un “Zinātni” negaidīti nonāca viedokļu krustugunīs, kuru galējības laikraksts Latvija novembrī apkopoja feļetonā “Briesmīgās “bildes””: “Daži stāstīja, ka Rozentāla gleznojumi esot nihilistiski, daži – ka dekadentiski, citi – ka simboliski, un atkal citi, ka vienkārši iski. [..] Dažs stāstīja, ka viss esot tikai acu apmānīšana: gleznu nemaz neesot. Tās esot izdomājuši latviešu vienprātības skaldītāji, lai salaistu matos pretējās partijas.” Kritizējot pašu Rīgas Latviešu biedrību jeb māmuļu, Jaunā Dienas Lapa ironizēja, ka “savāda bijusi Rozentāla ideja” gleznot “skaistumu, spēku, gudrību u. t. t., kur patiesībā vairāk vietā būtu bijuši vīnu un alus fabriku plakāti, kāršu un biljardu spēles simboli”. Korespondents ar parakstu “Garāmgājējs” Rīgas Avīzē savukārt pieprasīja, lai Rozentāla kungs visos latviešu laikrakstos nekavējoties izskaidrotu gleznojumu nozīmi, jo arī biedrības vadībai tā neesot pietiekami saprotama un publikā varot “sakrāties daudz nepareizu uzskatu par minētām gleznām un daudz varbūt nepamatotu nelabvēlīgu spriedumu”. Mākslinieks to nedarīja, un prasība bija pārspīlēta, jo alegorisko ieceri jau cikla radīšanas laikā vasarā Latvijā sīki bija izklāstījis Hermanis Asars.
Vislielāko satraukumu publikā un daļā preses izraisīja divas kailfigūras skatā no mugurpuses jeb “jaunava un jauneklis (kā cilvēce)”, kas “rokas izstiepuši, ekstātiskā priekā tvīkst pēc gaismas un skaistuma”, sniegdamies pretī tālei, kur apollonisks Potrimps “brauc pāri jūrai ar saules kumeļiem”. Ne viens vien domāja līdzīgi kā dažus gadus iepriekš Ļaudonas mācītājs Kārlis Avots par Voldemāra Zeltiņa gleznoto priekškaru vietējās viesīgās biedrības skatuvei: “Daži teic, ka tas esot mākslas darbs… Ja tā, tad manis pēc viņu varēja ievietot muzejā vai kur citur… bet ne te, kur nākam mēs, mūsu sievas, brāļi, bērni un meitas.” Jaunsudrabiņš skaidroja, ka Rozentālu par “pārāk lielu kailuma dievinātāju” var saukt “tikai tādi, kam māksla ir grāmata ar septiņiem zieģeļiem”, jo “ne kailums pats par sevi mākslā ir tas, kam uz mums jārunā, bet gan formu skaistums un līniju ritums to dara”.
Kāds “karsts gleznu apkarotājs” 1910. gada rudens pievakarē esot redzējis Pīkolu nokāpjam un rādām “viņam to zīmi, kuru dabon, ja īkšķi izbāž caur saliektiem rādītāju un lielo pirkstu”. No tā laika “tie, kuriem Rozentāla gleznas bij kā dadzis acī, sargājās iet gar biedrības namu, bet, kad gāja, tad apsedza savu vaigu ar mēteļa stūri”. Ja kāds tēls no savas mūžības otrā gadsimta alegoriskajiem augstumiem nokāptu pie mums 2021. gada rudens mediju kņadā, tas visgudri smaidītu, redzēdams, ka publikas sastapšanās ar jaunu mākslu pilsētvidē joprojām vai atkal notiek pa vecam. Jeb, kā rakstīja feļetonists ar segvārdu “Pleziers”, “tas tā bijis un būs”.