Nodevīgā mute

Ar Aiju mani iepazīstināja Vanags, kad es reiz ar vienu kāju biju iekāpis Berlīnē, bet viņš no tās ar vienu kāju jau bija ārā. Vanags teica: “Paliec un padraudzējies ar Aiju.” Es tomēr nepaliku, bet draudzējos gan. Tāpēc runāt par Aiju un viņas mākslu, kas man ir nedalāmas parādības, šķiet maza nodevība. Draudzības kļūst arvien trauslākas, tāpēc jo saudzējamākas; tās nemēdz apliecināt, par tām runājot. Un afišējot – ne tik. Tāpat kā mākslasdarbs nerodas tad, kad kāds par to runā vai kaut ko pasaka. Vai kad nosauc vārdā. Tas droši vien rodas tad, kad to pamana. Un arī draudzība droši vien rodas tad, kad to pamana. Jautājums ir, vai mums tā jānosauc vārdā un vai vārdā nosaukšana tai tiešām rada papildu iespējas vai tikai uzkrauj kādus papildu pienākumus.

Aijas žanrs ir savu pamanīšanu apstiprināt ar fotoaparāta klikšķi, bet tas jau ir nākamais solis pēc pamanīšanas. Nē, tā nav mehāniska, nekritiska dokumentēšana. Tur ir gan refleksija par uzmanības vērto, gan rūpīga inscenēšana. Taču tā ir formas piešķiršana tam, kas jau noticis, un solis prom no notikuma, no mākslas akta jau tā interpretēšanas virzienā. Pērn Aija izdeva savu pirmo fotogrāmatu, nosaukdama to par “From Gas to Solid”. No netveramā uz taustāmo. Bet viņa principiāli atteicās spert soli tālāk un vēl kaut kā to papildus komentēt konvencionālajai mākslas scēnai pieņemamā formā. “Jā, Groiss saka, ka laikmetīgs mākslas darbs pats nosaka savus skatīšanās apstākļus, pats reflektē par tā rašanās apstākļiem un iespējamajām interpretācijām, savukārt Bērdžers saka, ka visas mākslas valodas ir radītas kā mēģinājumi acumirklīgo pārveidot paliekošajā,” es izmisīgi taustījos, cenzdamies iet talkā ar piespēlēšanu mākslas aprakstīšanas žanra noteikumiem. Smagnēji un nodevīgi, jo abi jutām, ka no tā var sanākt tikai tukšs plunkšķis, plīsis burbulis, pret asfaltu sašķīdusi ola.

Teicu Aijai, ka šī diptiha publikācijai žurnālā droši vien vajadzīgs arī nosaukums (bet vai tiešām vajadzīgs?), vēl viens papildu atribūts, vēl viens aizkars priekšā tam, kas īstenībā notika, un tā radās “Massive Attack”. Es smējos, jo man tas atgādināja par nevaldāmajām runāšanas lēkmēm, kādas mēdz gadīties tāliem draugiem retajos atkaltikšanās brīžos. Par šādu sarunu paradoksālo psiholoģisko nepieciešamību un saturisko neobligātumu. Cik gan absurdi tāda draudzību apliecinoša pļāpāšana izskatītos, mehāniski atšifrēta un pārvērsta tekstā! Turklāt vai nav tā, ka l’esprit de l’escalier, slavenais trepju rēgs, nevis piezogas kaut kad vēlāk kā atskārsme par to, ko varēja pateikt, taču nesanāca, bet tas moka jau pirms notikuma ar visiem neizpildāmajiem nolūkiem un gaidām un arī notikuma pieredzēšanas brīdī ar visu to, kas nepakļaujas tūlītējai nosaukšanai vārdā. Tas biedē ar vārdā nenosaucamo drīzās šķiršanās apziņu, tāpēc jādzen prom ar citiem, nevajadzīgiem vārdiem. “Jo tas, ko apzinās, sabīstas kā no neveikla pieskāriena, kļūst neritmisks, strauji atsauc savas neplānotai baudai atbrīvotās stīgas un pagriežas uz otru pusi,” reiz pateicu, nodevīgi izgaismodams katra acumirkļa erotiskumu. Un neatgriezeniskumu. Mana rakstīšana ir tāds trepju rēgs. Par to man atgādināja viņas darbs. Tādā ziņā ar Aiju viss ir kārtībā.