Pak, pak

Kādus pāris mēnešus bez īpaša nolūka iznāk lasīt šo to par vēju. Arī par kokiem un putniem. Vienā stāstā vējš visādi posta cilvēkam māju. Cilvēks iekārto un sabūvē, bet vējš nopūš un vēl pasmejas. “Kādu nakti atgriezās vējš un ieklupa kokos. Ko koki? Uzbruka vējam. Vējš atgriezās vēlreiz un atkal uzklupa kokiem, un koki atkal atkāvās. Neizturēja vējš. Pagriezās un aizgāja. Kopš tā laika nomierinājās vējš un kļuva laipns.” (Šmuels Josefs Agnons) Vai arī tā: “Teiksim, vējš – tas ir drakons, bet uguns – rudais drakons. [..] Ja debesu uguns nebūtu ruda un sārta, tad koks vējam nebūtu pienācīgs atbalsts un vējš zaudētu savus pamatus, bet koka ideja bez gaišā pūķa būtu tikai neauglīgs sapnis.” (Anrī Volohonskis) Tad vēl nedod miera tikko no Amsterdamas grāmatu dizaina izstādes pārvestā “Ornitoloģija”: grāmata par putniem visur – attēlos, notīs, tekstos, kokos un vējā. Tam visam fonā nezin kāpēc ik pa brīdim dungoju vienu The Magnetic Fields dziesmiņu: “You need me like the wind needs the trees to blow in/ Like the moon needs poetry/ You need me.”

Iecerējusi uzrakstīt, kāpēc prātā, sirdī, vai kur nu mēdz aizķerties māksla, aizķērās Dānijas paviljons šīgada Venēcijas biennālē, atskārtu, ka viss pēc tam lasītais, redzētais un klausītais– ar neapzinātu atlasi, protams– noder tādai kā argumentācijai. Tikai nevar saprast, kas jāpierāda.

Nu, bet tas bija Dārzos. Iegājām kaut kādā nenosakāmas arhitektūras būvē, kur uzmanību uzreiz piesaistīja augi– visādi zāļaini, grīšļaini un kokveidīgi stādījumi, kas, izskatījās, auguši tur jau ilgi. Viņus ieskāva mūri ar plakaniem betona pārsegumiem, kuros vietām bija dažāda izmēra regulāri, diezgan lieli apaļi caurumi– griestos, piemēram, un arī dīvainos nenosakāmas vajadzības blokos jeb sienās. Gājienu pa to visu vedināja taciņa, kurai ik pa laikam gadījās apstāties vai aprauties pie kādas betona sieniņas jeb paneļa. Visu šo piedzīvojumu pavadīja mitruma sajūta un maigi, neatlaidīgi pakšķi. Pamanījām, ka pakšķi rodas no maziem sūknīšiem, kas tais betonos iesūknē ūdeni, un tas arī pakšķ, kad vairs nevar nekur ne uzsūkties, ne notecēt. Bija tur arī kāds gobelēns pie sienas, un vēlāk izrādījās, ka bijusi vēl kāda mājiņa, kurā nesanāca ieiet– vai nu likās, ka ar šo viss ir pateikts, vai arī aizvilināja tālāk dzīvais dobermanis Vācijas paviljonā turpat blakus.

Mēģinājumos apjaust vai skaidrot Dānijas paviljona rosināto prieku un nemieru kādu laiku netiku tālāk par atziņu, ka māksla nepakam nevar pārspēt dabu, to attēlojot vai atveidojot. Tomēr klišeja paliek klišeja, un secinājumi jeb apmierinājums arī nekāds. Varēja taču redzēt, ka to visu iecerējis un iekārtojis kāds jūtīgs, talantīgs cilvēks, bet tik maigi un pazemīgi, ka šķiet– tāda vieta varētu būt veidojusies arī dabiski, bez viņa. Lejas betons, tam cauri spiežas veidnes, pa apaļajiem caurumiem plūst gaisma un gaiss, kas savukārt iedarbojas uz visiem tiem augiem un cilvēkiem, kuri atnākuši skatīties mākslu.

Man pamazām ataust šīs vietas valdzinājuma cēlonis, proti, es noliedzu konkurenci, cīņu, vai kā nu to visu sauc, un droši vien tāpēc izjūtu maigu siltumu pret mākslu, kas nemaz netaisās neko likt pretī Venēcijai vai kādai citai vietai, vai kam citam.

Pēc tam, jau Rīgā, nejauši franču maiznīcā šķirstīju jauno žurnālu Veto ar Klāva Upaciera ilustrācijām. Viss žurnāls ir par mežu, un tur ir lappuse, kurā kāda teksta burti aizzīmēti ar vienādiem kociņiem. Ir lappuse, kurā rūpīgi ar burtiem un vārdiem blīvā tekstā pierakstīts viss, ko autors dzirdējis mežā. Lūk, ko viņš dzirdēja: “Klusums! Klusums! Klusums! Mē, mē! Zzz! Klusums! Klusums! [..] Klusums! Klusums! Ku-kū! Pēk-pēk! Klusums! [..] Zumm, zumm! Klusums! Klusums! Puk, puk! Klusums! Klusums!”

Par ceļojumu uz Venēciju sirsnīgs paldies aviokompānijai airBaltic.