Sastingsti, tuvākais

Sagatavot stikla plati negatīva iegūšanai nav vienkāršs process. Tai ir jābūt perfekti tīrai – turklāt šo tīrību nav iespējams panākt ar Fairy. Stikls ir jāpulē ar speciālu stikla vasku. Pirms plates ievietošanas fotoaparātā – smagajā koka kastē ar melno pārklāju – platei ir jāuzlej kolodija šķīdums, pie kam tas jāizdara vienā līganā kustībā, šķīdumam plate jāpārklāj vienmērīgi, un tikpat veikli liekais šķidrums jānolej nost, citādi fotogrāfija sanāks svītraina. Visām ķimikālijām jābūt svaigām. Bet, piemēram, kolodijs, ēteris un etilspirts ASV nav nemaz tik vienkārši nopērkami, šo ķimikāliju tirgošanu stingri kontrolē. Sagatavoto stikla plati pārklāj ar sudraba nitrātu, tas pielīp pie kolodija kārtiņas – un no šī brīža fotogrāfam ir apmēram 2 līdz 3 minūtes laika, lai nofiksētu attēlu, jo iegūtā gaismjutīgā virsma strauji žūst. Nožuvusi stikla plate attēlu fiksēt nespēj. Nākamais solis ir negatīva attīstīšana ar etilspirtu un dzelzs sulfātu. Beigu posmā negatīvu uz plates piekodina ar nātrija tiosulfātu. To varot darīt arī ar cianīdu, bet šajā procesa daļā jāuzmanās īpaši. Ir zināmi nāves gadījumi, kad fotogrāfs pārskatoties etilspirta vietā iedzēris cianīdu.

Amerikāņu fotogrāfe Sallija Manna šo 19. gadsimtā izgudroto “kolodija slapjās plates tehniku” apraksta kā savdabīgu hibrīdu, kas viņai ļauj apvienot faktu ar fantāziju.

Internetā var redzēt, kā Sallija ar roku piesedz vecmodīgas kameras objektīvu, paskatās griestos un saka: “Nu, cik ilgi gaismojam? Kādas 15 sekundes, ne vairāk?”, un tad mierīgi stāv blakus kamerai, aizskaita līdz 15, un visa šī procesa rezultātā tiek iegūts negatīvs, ko viņa tālāk izmanto, uzkopējot attēla pozitīvu uz sudraba želatīna papīra – un tā ir tāda meistarība, kas no malas jau izskatās pēc vieglprātības.

Viena no nozīmīgākajām viņas darbu sērijām, kas uzņemta ar 8 x 10 collu kameru, ir “Vistuvākā ģimene”, gadiem fiksēta dzīve Virdžīnijas pavalsts mājā ar trim bērniem, suņiem un melnādaino aukli, kura bērnībā auklējusi arī Salliju. Iedziļinoties Sallijas izmantotajā tehnikā un skatoties uz bērnu attēliem, pamazām kļūst skaidrs, ka tie nav un nevar būt nekādi momentfoto, Sallija ir atkārtoti uzsvērusi, ka tiem tikai “jāizskatās” tādiem. Ar smago kasti uz trijkāja nav vienkārši skraidīt pa pļavu, ķerot bērnus. Kad bērni pieauga, viņi piedalījās intervijās kopā ar mammu un stāstīja, ka reizēm fotografēšana esot bijusi īsta cīņa – vārds “fight” klausītājam neatstāj nekādu cerību. Dzīvot kopā ar “Salliju Mannu” neesot bijis vienkārši. Viņa vienmēr skaidri zinājusi, tieši kādam jāizskatās kadram, un tādēļ tas ticis pārfotografēts atkal un atkal. Viena no meitām atceras mammas bieži lietoto vārdu – “sastingsti”.

Attēls ar slapjajiem matiem, kas atkārto meitenes ribu zīmējumu, esot tapis sevišķi grūti. Mati tika slapināti nemitīgi no jauna un no jauna sakārtoti vajadzīgajā zīmējumā: dienvidu svelmē tie izžuva tikpat ātri kā kolodijs; ar nesaspringtu sejas izteiksmi meitenei savs ķermenis bija jānotur tieši tādā leņķī, lai mati neslīdētu ne zemāk, ne augstāk. Un ūdens zīmējums viņai aiz muguras – izrādās, upē, ārpus kadra, ir stāvējis Sallijas vīrs ar nūju rokā. Īstajā brīdī, atskanot Sallijas saucienam, viņš uzsitis pa ūdens virsmu.

Bērni Sallijas fotogrāfijās smaida reti, bet tieši šie nesmaidīgie, koncentrētie portreti pieļauj ideju par izlīgumu. Ne tik daudz tāpēc, ka viņa nojauta, ka būs vēl arī nākamais “sastingsti”, un arī ne tāpēc, ka vīrs bija ar mieru palīdzēt, nevis nodarboties, piemēram, pats ar savu mākslu. Ir mākslas darbi, kuri spēj rasties tikai ilgstošā un apnicīgā kontaktā ar pašu tuvāko un nevis vienatnē vai kopā ar draugiem vai apmaksātiem asistentiem. Veikalā nenopērkamu ķimikāliju miglā pamazām izgaismojas, kurš tad būs tas pats tuvākais, jo izgaist var visi.

Sallija ir 67 gadus veca.

2015. gadā viņa uzrakstīja memuārus.

2016. gadā pašnāvību izdarīja viņas vecākais dēls Emets, kurš cīnījās ar šizofrēniju.

Laiks Sallijas bērnu fotogrāfijās tikai turpina izplesties.