Saulespuķe ēnainā aizvējā

Juhans Kristians Dāls, “Jūlija Fogele savā dārzā pie Drēzdenes”, 1825–1828. Privātkolekcija. Kēniga pastkaršu izdevniecība Ķelnē

Vasarā pirms 20 gadiem, kad Mākslas akadēmijas doktorantes cita pēc citas devās savu vēsturisko varoņu pēdās uz Vāciju, kolēģe Daina man tur bija izraudzījusies bīdermeiera laikmeta gleznas pastkarti – kāršrožu mežģīnēm rotātu dārza ainu ar koku lapotņu arkādes ierāmētu skatu pāri Elbai uz Drēzdeni. Latviešu sapņi par mākslas vēsturnieka profesijas romantiku gadu tūkstošu mijā šai pilsētā piepildījās vairāk nekā daudzviet citur, un mēs mīļuprāt nolūkojāmies uz dārza jauno saimnieci kā sevi pašu, iekams gadu ritējums mūs bija padarījis par viņas vecākajām māsīcām un pēc tam jau tantēm.

Labodama tekstus, es vēlāk bieži iedomājos, kā viņa ar gaišu drānu bezgalīgi slauka gružus no soliņiem, taču ilgi neatskārtu, kam tieši pievērsts saimniecisko nodarbi pametušais skatiens, un nespēju izburtot, ko norvēģu gleznotājs Juhans Kristians Dāls vairākās rindās bija uzrakstījis uz mūra izvirzījuma skaldnes. “Jūlija Fogele, dzimusi Genzīkena, kā līgava sava vasaras mājokļa dārzā pie Drēzdenes,” tur bija pavēstīts, kā arī norādīts, ka glezna darināta 1825. gadā un pabeigta 1828. gada jūlijā.

Pretēji šķietamajam, “Jūlija jūlijā” tolaik vairs nebija maiga un mājīga vārdu spēle. Dāls darbu bija iesācis, lai dāvinātu jaunajai sievietei un savam kolēģim Karlam Kristianam Fogelam kāzās, tomēr viņi toreiz un visā īsajā laulības dzīves laikā šo velti tā arī nesaņēma. Jūlija 1828. gada aprīlī nomira, un tikai sēru vasarā, viņas vārda mēnesī, šis pasaulīgai laimei domātais, bet debesu valstībai nolemtais paradīzes stūrītis bija gatavs. To uzzinot, rodas neatbildami jautājumi. Vai pirmā iecere atšķīrās no tagad redzamās ainas? Vai dārzs bija saulaināks, Jūlijas tērps košāks un sānskatā pieliektās sejas izteiksme priecīgu gaidu piepildīta? Viņa ir pamanījusi nācēju, no kura gleznas vērotājiem virs mūra saskatāma vienīgi cilindra augšdaļa. Vai līgavaiņa sagaidīšana bīdermeiera sirsnības un omulības gaisotnē būtu tik atturīga? Mūra žogs neviļus iezīmē robežu starp dzīvi un nāvi, kuras pusē palikusī Jūlija savaldīgi un modri noraugās, kā viņas atraitnis, iespējams, vezdams pie rokas abu dēlēnu, turpina dzīves ceļu. Fogelam priekšā vēl bija 40 gadu, un pēc nākamajiem trim viņš iemantoja aristokrātisku pievārdu “fon Fogelšteins”. Tumšā kleita un zaļais kaklauts sievietes stāvu satuvina ar koku stumbriem un lapotnēm, bālais sejas sārtums – ar rožu ziediem. Drāna nolaistajā rokā varbūt ir par baltu gružiem, bet piesūkusies ar sievas un mātes asarām. Figūra gandrīz pazustu apkārtējā vidē, ja tai priekšā nenostātos ēnainajam dārzam neparasta saulespuķe, atkārtojot Jūlijas kustību un iezīmējot viņas sirds pusi ar gleznas spilgtāko akcentu. Vai gan tā nav aizgājējas neizmērojamā mīlestība, kas, atdzimstot sēkliņu simtos, pavadīs viņas tuviniekus visu mūžu? Ziedu simboliskā nozīme, protams, bija piemērota, lai attēlotu līgavu: ar kāršrozēm varēja novēlēt auglību un pārpilnību, ar saulespuķēm – krietnumu un laimi. Ja tā bija iecerēts, nāves iejaukšanās droši vien radīja jaunas nozīmju attiecības.

Tas pats šogad notika ar gleznas uztvērumu, jo es tās attēlu atkal sameklēju, lai pārliecinātos, ka puskrēslā tiešām augusi saulespuķe. Skatīdamās uz šo Jūlijas dārza iemītnieci, domāju, ka mūsu visu 2022. gada ukrainība iegūst arvien estētiskākas, trauslākas un apcerīgākas izpausmes. Es domāju par vēstures brīžiem, kad ļaunums ir straujš un precīzs, bet labestība var izrādīties pārāk lēna un neizlēmīga, lai paspētu uz kāzām un novilcinātu bēres.