Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Šī ir tūlītēja vēsture,” teica kolēģis, iekopējot Vikas Ekstas portretu no pirmsdzemdību palātas mūsu kopējā čatā. Šo fotogrāfiju pašlaik var aplūkot ikviens garāmgājējs, kuru interesē ieskatīties aiz pavērtā aizkara Tērbatas ielas galerijā Alma. Arī slimnīcas aizkariem, kas nošķir pacientu vai dzemdētāju gultas, mēdz būt atstātas spraugas.
Māksliniece pašportretā redzama apkampusi vēderu “puncīšfotogrāfiju” tvērienā – kā fotosesijās mēdz iepozēt pasteļtoņos tērptas grūtnieces, lai atstātu ģimenes albumā piemiņu par noapaļoto gaidību laiku. Tikmēr šaušalīgā kliedzienā saviebtā Ekstas seja nodod tiešā laika pieredzi bērna izstumšanas fāzē, drīzāk atgādinot Frānsisa Beikona gleznotā pāvesta debesbraukšanu elektriskajā krēslā. Kontrakcijas mēmais kliedziens fotogrāfijā iegūst vispārinājumu: tā ir baiļu, izmisuma un eksistenciālas vientulības galējās robežas ilustrācija, tikai šoreiz attiecībā uz sievietes pieredzi. Attēls pauž emociju, kura ārējai acij bieži ir noslēpta, parasti labāk pazīstamas tādas dzemdību ainas, kur topošais tēvs nervozi staigā turpu šurpu pa viesistabu un draugi (kā seriālā “Draugi”) taisa komiskas grimases koridorā pēc katra skaļāka kliedziena, kas atplūst no slēgtās istabas vai nomaļas pirtiņas. Sievietes ciešanas šajā procesā bieži tiek trivializētas kā komiskas un īslaicīgas, bet uzsvars ir uz pozitīvo iznākumu – jauno cilvēku, kas šajā procesā gaidāms.
Starp savandītu gultu, izlietni, elektrības pagarinātāju un hromētu miskasti Vika Eksta pārcieš dzemdību kontrakciju – vienu no augstākajiem ķermeņa pārbaudījumiem. Šis ir triecienizturības tests un simbolisks sākums ilgam, raižpilnam transformācijas procesam, kurā mātes veselība, personība un vajadzības kļūs sekundāras. Attēla centrālā figūra piedzīvo agonisku cīņu ar zemes pievilkšanas spēku, kuram ķermenis vēl nav gatavs padoties, vienlaikus noraujot masku realitātei, kas slēpjas aiz harmoniski ierāmētās grūtnieces palsā plīvura un folklorizētajiem dzemdētājas vaidiem. Triviāla telpa un drausmīgas sāpes. Melanīna iekrāsotās areolas ap zīdīšanai gatavajiem krūtsgaliem, linea nigra vertikāli stiepjas pāri vēderam, norādot uz gravitācijas izraisīto lejupvērsto kustību, kas līdz ar augļūdeņiem, asinīm un visiem iespējamajiem šķidrumiem gāžas laukā kā no pārrauta dambja, kamēr viens cilvēka ķermenis no sevis stumj laukā otru ķermeni. Zeme pievelk visu, kas ir ap to, – cietus ķermeņus, šķidrumus, gāzes. Tikai smaguma spēka dēļ var pastāvēt atmosfēra, okeāna ūdeņi noturas savās vietās un neizplūst Visuma telpā, cilvēki un dzīvnieki staigā pa zemes virsu.
Pieaugušo pampers – nespējnieka atribūts – ir kļuvis par šī procesa-procedūras-procesijas pēdējo “plīvuru”, kas piesedz patieso radīšanas ainu. Plastikāta autiņš ar sīki krokoto, elastīgo jostas daļu un smalkajām gumijiņām, kas ap cisku savelk bezgaumīgu rišu, neitralizē seksīguma auru un performēšanu svešai acij; tas ir pēdējais rāmis kailam ķermenim, kurš vienmēr stāsta patiesību pirmais, pirms prāts un atmiņa to padara par situācijas interpretāciju.
Dzemdētājas ķermenis šajā fāzē ir jau kļuvis lēns un noslēgts pret ārējo pasauli, tas koncentrē spēku uz iekšēja uzdevuma veikšanu, bet ir aktīvā radošā procesā, kas iziet ārpus viņas kontroles spējām. Māksliniece zina, ka pašportrets mēdz iedarboties terapeitiski, un izmēģina to kā galējo līdzekli: vai fotogrāfija var noņemt sāpes tiešajā laikā vai dziedēt atmiņas tikai līdz ar laiku?
Šādu pašportretu mūsu mākslas vēsturē nav vai ir maz. Māksliniecēm vispār reti izdodas dzemdēt un gleznot vienlaikus. Ejot garām galerijai, kas kļuvusi par simbolisku dzemdību telpu, gribas noņemt iedomātu cepuri. No kreisās puses palātā rāmi ieplūst gaisma. Vēsture notiek tagad, bet tās sekas ir ilglaicīgas.