Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vilhelms Purvītis Mārcienā, 1943. Jāņa Maršāna foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs un privātarhīvs.
Sākot ar drauga Johana Valtera gleznas “Tirgus Jelgavā” vidusplānu, kur ziņkārīgs kārtībnieks aizmirsies, vērodams jauna gleznotāja dīvaino nodarbi, gandrīz visās ainās ar Vilhelmu Purvīti plenērā galvenais varonis izskatās kā “mākslinieka kungs”. Jauki ekscentrisks viesis uzvalkā un platmalē, kurš atmiņstāstos asprātīgi atgaiņājas no runātīgiem vērotājiem, iespaidu mednieka aizrautībā apsēžas pārāk tuvu dzelzceļa uzbērumam vai laikus nepamana, ka atrodas uz ledus gabala, kas atšķeļas no krasta. Tomēr dažas fotoliecības ir citādas, un par tām jau ilgi domājies visvairāk, sākumā vēl nezinot, ka tās uzņemtas nevis 30. gadu beigās, kā bija ierasts norādīt, bet gan vienā no kara vasarām Mārcienā.
“Mīlu fizisko darbu, bet tam nav laika,” Purvītis 1925. gadā bija sacījis Rīgas Ziņu reportierim, un Mārcienas fotogrāfijās redzams, kāpēc šis apgalvojums ir pretrunā ar turpat teikto par strādāšanu “vasarā no rīta līdz vakaram, ja tikai veselība ļauj”. Attēlos iemūžinātais vīrs taču ir īsts zemkopis, Valtera “Zemnieku meitenes” pļāvējs vecumdienās! Kailu galvu, pavājš uz kājām, dziļi iegrimis vēja šūpotās Jāņu laika pļavas zālēs, viņš stīviem pirkstiem ar gleznotāja darbarīkiem rūpīgi un maigi ievāc mīļotās zemes augļus, ļaujot atminēt, kāpēc Plīnija Vecākā “Dabas vēsturē” ir aprakstīta arī glezniecība.
Tādu Purvīti ieraudzījis un mums parādījis Mākslas akadēmijas students Jānis Maršāns, pirms viņu – iepriekš lidotāju, Rīgas Kara skolas 1938. gada absolventu – 1943. gada vasarā iesauca leģionā. Pirmās padomju okupācijas laika sarežģījumos Purvīšu ģimene iepazinās un sadraudzējās ar Maršāniem – Jāni un mūzikas studenti Rasmu, kas bija tikai gadus piecus vecāka par gleznotāja audžumeitu Marionu. Kad Jāņa vecāki Marionu pieņēma par vasaras izpalīdzi Mārcienas Aizkalniešos, tur nedēļas divas pavadīja arī Purvītis.
– Braukājām ar zirdziņu apkārt, izmeklējot viņam visgleznainākās vietas .. Viņš nenoguris taisīja studiju pēc studijas. Istabai, kurā viņš dzīvoja, bija visas sienas noklātas ar studijām, cik atminos, pāri par 300, – atcerējās Rasma.
Pērnruden, kad rakstāmā grāmata par Purvīti sāka atsaukties uz nosaukumu “Ainava ar gleznotāju”, es, domās klīstot pa viņa dzīves notikumiem, arvien biežāk iztēlojos mazu mārīti Mārcienas pļavā norāpojam augšup un lejup visu ceļu no saliektās spēcīgās muguras līdz figūras un ainavas turpinājumam topošajā studijā. Neviens nenojautām, ka 3. martā Purvīša 150 gadu jubilejas preses konferencē Nacionālā mākslas muzeja direktorei Mārai Lācei visu vārdā vajadzēs sacīt vārdus: “Šajā laikā domāt par svinībām nevar, tāpēc mēs nesvinam, tikai atceramies.” Tāpat arī zemes darbos iegrimušais gleznotājs un viņa fotogrāfs nezināja, ka vecākajam drīz priekšā ir mūža darba lielākās daļas zaudējums un nāve bēgļu gaitās, bet otram – gari gadi Noriļskas rūdas raktuvēs. Zinot, kas notika tālāk, man reizēm ķecerīgi gribējies, lai viens no šiem ceļiem būtu beidzies tajā laimīgajā pļavā, vecajam darbavīram uz brīdi paliekot vienam, atguļoties atpūtināt muguru smaržīgā zālē zem jūnija debesīm, atceroties bērnību Jaužos un aizmiegot uz visiem laikiem. Taču viņš vēl gribēja šo to paspēt – papētīt mākoņu kustību negaisā, sagaidīt darbu apkopojumu monogrāfijā, parūpēties par studentiem un ilgāk būt par tēti Marionai.