Ziedēšanas laiks

Pēters Pauls Rūbenss, “Rūbenss un Izabella Brānta sausserža pavēnī”, 1609/1610

Ir liecības, ka Rūbensam neesot paticis gleznot portretus. Viņu kaitinājuši augstdzimušu dāmu un kungu privātie pasūtījumi. Tāpat viņu kaitinājusi dažu pasūtītāju “vulgārā gaume”, ja viņi pieprasījuši pēc iespējas vairāk kailuma. Rūbenss katrā ziņā gribēja, lai viņu atceras pēc gigantiskajām kompozīcijām, dramatisku notikumu ilustrācijām (titānu cīņām, pastarajām tiesām, kaislību un tikumu un liesmu un okeānu sadursmēm) – kompozīcijām, kuras ir tik milzīgas un dinamiskas, ka tās grūti apskatīt, kur nu vēl saprast, un kuru izstādīšana apgrūtina pat muzejus. Varētu sacīt, ka šis Rūbensa pašportrets ar Izabellu Brāntu aizsāka Rūbensa dzīves otro, Antverpenes posmu. Pēc klejojumu un mācību gadiem viņš atgriezās pilsētā, kurā tikko bija mirusi viņa dievbijīgā māte. Viņš iekārtoja darbnīcu, pieņēma mācekļus, iegādājās vairākus īpašumus, pie sava Antverpenes nama ierīkoja itāļu stila dārzu un apprecēja gleznā redzamo sievieti. Viņam tobrīd bija trīsdesmit divi gadi, viņai – astoņpadsmit. Pēc Izabellas portretiem un Rūbensa vēstulēm spriežot, tas bija laimīgs laiks.

Šajā portretā viņi nesēž dārzā. Varbūt viņi sēž pie jūras, jo kreisajā malā redzamais “renesanses apvārsnis” izgaist dūmakainās viļņu un saulrieta krāsās. Es nesaprotu, uz kā viņi sēž, – Rūbenss noteikti uz soliņa, lai gan tas gleznā nekur nav saskatāms, savukārt Izabella, iespējams, tup pati uz saviem papēžiem vai uz vairākām kleitas kārtām, kas palocījušās zem gurniem. Viņiem aiz muguras nule kā uzziedējis baltais sausserdis, saukts par “saldo mīlu”. Sausserdim ir medaina, pat nedaudz šķebinoša smarža – kaut kas starp ilangilangu un maijpuķīti. Tāpat kā abiem minētajiem, sausserža smaržas spilgtumu līdzsvaro tā ziedu miniatūrais trauslums.

Rūbensa un Izabellas tērpi šķiet smagnēji. Tas tolaik bija “tāds stils”, bet ir arī nenoliedzami, ka šādā portretā, lai cik intīms tas būtu, dzīvesbiedru apģērbam un galvassegām vajadzēja norādīt uz viņu piederību pie izcilām birģeru humānistu dzimtām. Ja rūpīgāk paskatās uz vīrieti, īstenībā ir redzams, ka viņš runāja piecās valodās, lasīja vēl divās, sarakstījās ar sava laika ietekmīgākajiem prātiem (sākot ar kardinālu Rišeljē un beidzot ar Bakingemas hercogu) un bija apzinājis, cik nu tas vienam cilvēkam ir iespējams, visu sava laika kultūru. Turklāt viņš gleznoja. Ievērojiet, ka šie tērpi, lai arī smagnēji, šos cilvēkus neiegrožo – tie uzrāda viņu dzīves un attiecību vēsturisko kontekstu, bet atstāj šo kontekstu dibenplānā. Līdzīgā nozīmē ievērojiet Rūbensa atslābinātos – spēcīgos un jutekliskos – pirkstus uz zobena roktura. Zobens simbolizē viņa kā bruņinieka un viņa kā diplomāta dzīves šķautnes, taču no asmens nav redzams ne sprīdis.

Ja glezna datēta pareizi, tā gleznota tieši pāra laulību gadā. Tas šķiet pārsteidzoši, jo viņu vaibsti liekas pārāk līdzīgi. Tik līdzīgas sejas mēdz kļūt cilvēkiem, kuri ilgstoši dzīvo un visu dara kopā. Ilgi mīl, savu iemīlēšanos un tvanīgi trauslo “saldo mīlu” pārkausējot biedriskumā un sirsnībā. Tie ir cilvēki, kas viens otram ik pa brīdim saka: “Mums ir paveicies.” Ievērojiet, ka Izabella sēž zemāk par Rūbensu, bet viņas plauksta ir uz viņa plaukstas un viņas kleitas smagā mala – uz viņa labās pēdas. Ievērojiet sievietes skatiena pašapziņu un dāsnumu un vīrieša skatiena brīvību un lojalitāti. Tas ir labākais Rūbensa pašportrets. Tajā viņš burtiski un it kā no iekšpuses apliecina gan sevis kā gleznotāja, gan sevis kā personas pilnbriedu. Un savu apmierinājumu, kas neizskatās plātīgs, jo nav muļķīgs un sekls.

Sešpadsmit gadus pēc šīs pasēdēšanas Izabella Brānta saslima ar mēri un nomira. Rūbenss četrus gadus sēroja un tad apprecējās otrreiz.