Eriks Satī "Zīdītāja piezīmes"

Eriks Satī

Zīdītāja piezīmes

Sanktpēterburga: Ivana Limbaha izdevniecība, 2015

“Mani sauc Eriks Satī, tāpat kā visus,” raksta komponists, no kura pa brīdim klausījos vien elēģiskās un repetitīvās “Ģimnopēdijas”, nenojauzdams par viņa “Izžuvušajiem embrijiem”, “Birokrātisko sonatīni” un “Tapešu mūziku”. Mazā grāmatiņa ar viņa piezīmēm visu ir mainījusi. Satī aforismi pārsteidza ar svaigumu, bet viens ieraksts nodaļā ar nosaukumu “Sev” – satrieca: “Kā visi plikgalvji, es esmu labs – noteiktās stundās, protams... Cik brīnišķīga doma!” Satī piezīmes ir brīnišķīgs griezums laikā simt gadus atpakaļ Parīzē, kad mākslinieki prata dzīvot dzīvi, kura kļuva par bohēmas zīmi. “Spļaujiet dienu & nakti uz aunapierēm. Tas ir jūsu pienākums,” 1923. gadā Satī raksta Konstantinam Brinkuši. Lasot Satī, jau atkal rodas priekšstats par jaunu, radošu cilvēku loku, kuri apmainās ar asprātībām, kopā pārcieš grūtības un izsmej stulbumu. Vienīgais, par ko nākas nožēlot, ka esi piedzimis simt gadus par vēlu, tas nav tavs laiks un ne tu to esi padarījis citiem tik lasāmu. Kā teiktu Eriks Satī: “Kad es biju jauns, man visu laiku teica: “Kad jums būs piecdesmit gadu, jūs redzēsit.” Un, lūk, man ir piecdesmit. Un neko es neredzu.”