Izstāde „Nikolajs Rērihs un Latvija”. Mākslas muzejs „Rīgas birža”, 2015. gada 14. novembris – 2016. gada 31. janvāris.
Kārlis Vērpe savā recenzijā ir godīgs tādā veidā, kas Latvijas izstāžu kritikā ir rets. Viņš neizliekas, ka redz to, ko izstādes veidotāji gribējuši, lai viņš redz. Vērpe sēž Nikolaja Rēriha sniegoto kalnu ainavu priekšā un jūt aukstumu, ne apgaismību; jūt nātrenes, ne svētsvinīgu mieru. Šāda atzīšanās ir precīzāka kritika nekā jebkurš analītisks apraksts, jo tā atmasko pašu izstādes mehānismu: piedāvājumu pieredzes vietā stāties rituālā.
Rēriha daiļradei ir savas faktiskās koordinātes. Pēterburgā viņš nonācis Viktora Vasņecova un Arhipa Kuindži ietekmē, nevis pie Repina, kura meistarklase bijusi pilna. Pirmais virzījis interesi uz mitoloģizētas Senkrievijas attēlojumu, otrais iemācījis ainavu iekšupvērstu raksturu. Laikā no 1925. līdz 1928. gadam Rērihs veicis ekspedīciju caur Tibetu, Mongoliju, Sibīrijas dienvidiem un Indiju. Šie fakti ir zināmi, tie ir publiski. Taču izstāde tos slēpj aiz bistes un simboliskas izgaismošanas, jo izstādes dramaturģija ir hagiografiska, nevis analītiska.
Hagiografija kā izstāžu žanrs Latvijā nav nekāds izņēmums. Tā ir sistēma. Mākslinieks tiek celts triumfā, viņa dzīve tiek lasīta kā ģēnija leģenda, un apmeklētājs tiek aicināts pievienoties garīgai kopienai, kurai nav racionāla satura, tikai noskaņa. Vērpe šo mehānismu nosauc pareizi: šādās izstādēs tieki turēts par muļķi. Pret to var iebilst, ka tas ir pārspīlēts formulējums, bet patiesībā tas ir precīzs. Izstādes, kurās interpretācija tiek aizstāta ar pagodinājumu, prasa no apmeklētāja nevis domāšanu, bet padošanos.
Rēriha gadījumā ir papildu sarežģījums, ko Vērpe iezīmē, taču nepilnīgi izstrādā. Austrumu ainavu tradīcija rietumu glezniecībā nav nevainīga. Pētniecībā, sākot ar Edvardu Saīdu un beidzot ar jaunāko vizuālās kultūras vēsturi, ir detalizēti parādīts, ka Austrumu attēlojums Eiropas mākslā nav neitrāls skatiens, bet strukturēts skatīšanās veids, kas saista skaistumu ar pakļautību, garīgumu ar eksotizāciju. Rēriha gleznās pa zilgani klinšainiem plakumiem staigā Krišna, Buda, Dievmāte, dažādi apgaismotie. Mirstīgie cilvēki parādās tikai kā silueti pie jurtām vai senu akmens elku tuvumā. Šī attēlu hierarhija, kurā dievības ir redzamas un cilvēki gandrīz neredzami, nav tikai estētiska izvēle. Tā ir teologs-ģeogrāfisks apgalvojums par to, kas Austrumi ir: svēta tuksnesis, kurā mirstīgajam nav īstas vietas.
Vērpe šo jautājumu uzdod: kā Rēriha māksla ierakstās ainavu glezniecības un orientālisma domas tradīcijās? Izstāde uz šo jautājumu neatbild, jo tas nav izstādes uzdevums. Izstādes uzdevums ir radīt piederību. Tāpēc blakus gleznām stāv Igora Vasiļjeva kaltā biste, kurā Rērihs izkristalizēts Konfūcija veidolā. Biste nav mākslas kritika; tā ir kanonizācija. Un kanonizācija, kā zināms no baznīcas vēstures, paredz, ka kanonizētais vairs nav cilvēks, bet zīme.
Te ir kulturāls paradokss, kas izstādē palicis nepamanīts. Rērihs savā laikā bija diezgan konkrēts cilvēks ar konkrētiem ideoloģiskiem pārliecību, ar theosofijas un Agni Jogas sinkrētismu, ar sarežģītām attiecībām gan ar Padomju Savienību, gan ar Rietumiem, ar ekspedīcijām, kas bija zinātniski, arī politiski notikumi. Pētnieciskā izstāde par šo cilvēku būtu interesanta. Hagiografiska izstāde par šo cilvēku ir instruments, kas šo interesi atslēdz.
Vērpe beidz ar pašironiju: viņš soda arī pārējo apmeklētāju vietā, kā jau pašapzinīgam intelektuālim pienākas. Šī piezīme ir precīza un godīga. Arī kritiskā distance no izstādē piedāvātās kolektīvās pieredzes ir poza. Taču starp pozu un analīzi ir atšķirība: poza apzinās sevi, analīze mēģina kaut ko saprast. Vērpe dara abus, un tas viņa tekstu padara godīgāku nekā izstādi, par kuru tas rakstīts.
Jautājums, kas paliek, nav par Rērihu. Tas ir par izstādēm kopumā un par to, kādas prasības mums kā apmeklētājiem ir tiesības izvirzīt. Prasību pēc interpretācijas, nevis tikai pagodinājuma. Prasību pēc konteksta, nevis tikai bistes. Prasību, lai gleznas tiktu lasītas kā gleznas, ar to vēsturi, ar to pieņēmumiem, ar savu laiku, nevis kā logi uz garīgo absolūtu. Rēriha darbi to izturētu. Izstāde to nepieprasīja.