Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Fransuā Lisarags
Vīns tēlu plūsmā: sengrieķu dzīru estētika
Maskava: Novoje Ļiteraturnoje Obozrenije, 2008
Pievērsties grāmatai par vīnu bieži vien ir acīmredzams mēģinājums atrast kulturālu attaisnojumu savai dzeršanai, kuras jēga pagaisusi līdz ar alkohola lietošanas sociālo funkciju vājināšanos, lai arī ikvienam, kurš tuvinājis lūpām vīna kausu, zināms, ka tas palīdz attālināt skumjas vai ka tas liek aizmirsties garās sarunās ar draugiem, vai ka tas ļauj atbrīvoties situācijās, kurās šāda atbrīvošanās nepieciešama. Fransuā Lisarga grāmata par grieķu attieksmi pret vīna dzeršanu ļauj atteikties no priekšstatu aptuvenības par sengrieķu dzīru (simpoziju) jēgu, pievēršot uzmanību ne vien tekstiem par šo tēmu, bet arī vāžu glezniecībai, un uzrādot galveno vīna dzeršanas iezīmi Senajā Grieķijā - tā ir kultūras jēgu sajaukšana, kas sākas jau ar zināmo vīna šķaidīšanu ar ūdeni gandrīz vai estētiskās proporcijās. Starp daudzajām vīna funkcijām uzmanību piesaista viena - vīns atklāj patiesību: vai runa būtu par audzinošo piemēru, norādot uz piedzērušā tuvību dzīvniekam, vai izzinošo, atklājot, kas patiesībā ir iereibušais cilvēks, vai atsedzot vīna dzeršanas pacilājošo tieksmi, veltot to dievam vai iemīļotajam. Toi tende - “tas tev”, kā rakstīts uz sengrieķu vīna kausa.