Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gazpacho
March of Ghosts
2012, Kscope
Spoku stāstu grāmatiņa
Progresīvais roks ir uzplaucis 70. gadu sākumā uz psihedēliskās mūzikas skaistajām lauskām, tas ierāva rokmūzikā virtuozus mūzikas augstskolu beidzējus, kuri ataudzēja garus matus, atpogāja uz krūtīm puķainos kreklus, uzsmēķēja zāli un kāpa uz skatuves, lai savaldzinātu meitenes ar flautas skaņām, polifoniskām melodijām un neizturami sarežģītiem, mainīgiem taktsmēriem. Meitenes samulsa un pārmetās uz vienkāršākiem puišiem, kas varbūt retāk mazgājās, taču viņu dziesmas nebija 17 minūšu gari opusi ar Berlioza cienīgām partitūrām. Progresīvais roks sapinās paša izliktajās snobisma lamatās un jau 70. gadu vidū piedzīvoja pamatīgu identitātes krīzi, vienlaikus izraisot sava pretstata – pankroka – uzvaras gājienu. Tiesa, ideja par to, ka rokmūzika var būt arī kas nopietnāks par trīs akordiem un diviem lamuvārdiem, turpināja dzīvot, līdz atdzima otrajā un nu jau trešajā progresīvā roka vilnī, kas ar cieņas pilnu paštaisnumu savas mūzikas aprakstam pievieno “postpanka” un “post-ambienta” apzīmējumus. Norvēģu grupa ar smieklīgo tomātu zupas nosaukumu ir gudri un spējīgi puiši, kas grib pierādīt, ka spēj radīt mūziku, koncertēt un izdot albumus bez lielo ierakstu kompāniju palīdzības. Viņi bieži tiek minēti kā interneta mārketinga veiksmes piemērs, bet kopš koncertturnejas kopā ar grupu Marillion ir atzīti par ievērības cienīgiem līdzās citiem mūsdienu progresīvā roka savrupniekiem. Šis albums ir konceptuāls un tiek salīdzināts ar krājumu, kura stāsti saistīti vienotā ciklā.