Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Georgijs Danelija
Neskumsti!, 1969
არ იდარდო! გიორგიდანელია
Es nezinu, vai šis ir vislabākais kino, taču šī noteikti ir brīnišķīga filma. “Dižais humānists un apgaismotājs, ārsts”, kā viņu iedzeršanā nosauc draugs, – Benžamēns (Vahtanga Kikabidzes pirmā lielā loma) – ir viens no simpātiskākajiem padomju gruzīnu kino tēliem. Patiesībā jau simpātisks filmā ir viss: cilvēcīgie tipāži, hrestomātiskie dialogi (Rezo Gabriadzes scenārijs), centieni izprecināt Benžamēnu, arī varoņu skumjas. Simpātisks ir arī filmas ritms: katram notikumam seko vīna dzeršana, dejas un daudzbalsīga dziedāšana, liekot domāt, ka tieši šie, parastie, arī ir īstie notikumi. Jo iepretim nāvei spēj turēties tikai sadzīve, ko gruzīni spēj padarīt par īsto dzīvi. “Vai Pēterburgā akmeņus ēd?” parasti jautā mūsu gruzīnu draugs. “Nē,” atbild Benžamēns. “Redzi nu, tikai mēs, gruzīni, varam visu!” draugs citē un smejas, jo frizieris, kas to saka, ir kārtīgs krievu aktieris.
Pirmo reizi filmu, drauga atnestu, pirms gadiem noskatījos slimnīcā naktī, skaļi smejoties zem segas. Pēc tam, atceros, raudāju. Pie reizes atcerējos Gabriadzes kādā intervijā sacīto: “Iespējams, ka laime ir tā satikties un, starp citu, iedzert vēl vienu krūzīti kafijas.”