Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gerry Johansson
Sverige
2005
Johansona “Zviedrija” sastāv no ainām, kuras ir tieši pretējas centieniem izcelt iezīmīgo pilsētās. Šī ir visklusākā man zināmā grāmata. Netraucēts laba papīra klusums, kuru nesaraibina pat lappušu numerācija, jo tās nav; klusējošs makets, kas darbojas diskrēti kā sulainis baltos cimdos. Katra atvēruma kreisajā pusē ir aplūkojams balts Arctic The Volume 150 g/m2, bet labajā pusē lappušu centrā atrodas vienādi kvadrāti. Vienīgais teksts ir pilsētu nosaukumi – alfabēta secībā. Skaitot sanāca 157 bildes, droši vien kļūdījos un bija 160. Nevienā no tām nav nevienas dzīvas būtnes. Par to, ka cilvēki Zviedrijā vēl nesen ir bijuši, liecina tikai dažas dūmu grīstes no skursteņiem, daži nenovākti trauki un neizslēgtas spuldzīšu virtenes eglītēs uz kādas tukšas miglainas ielas. Uz vāka redzams tāds pats kvadrāts ar krūmu mudžeklī ieaugušu neskaidru siluetu – it kā krēsls būtu aizmirsts dārzā ar visu cilvēku. Kas tad ir palicis? – Dažādi sienu taisnstūri, dzelži, cisternas, treileri, noliktavu un rūpnīcu kakti, sliedes, asfalts un skumīgas blokmājas, sētas, stibas un aizaugušas ceļmalas.