Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Guntars Godinš
CV. Dzejoļi (1978-2008)
Rīga: Jāna Rozes apgāds, 2008
“Atceros, cik čakli darbojās cenzūras mašīna, manas pirmās grāmatas manuskripta malās rakstot - “Ko jūs iedomājaties, jauno cilvēk!”, ‘Ārā!”, “Nost!”, “Ko vēl ne!” utt.” Šajā Guntara teikumā no grāmatas ievada man nepatīk “kafkiski kancelejiskais” apzīmējums “cenzūras mašīna”, bet ļoti patīk sekojošais citētā cenzora personiskums, kas atgādina, ka nav nekādu mašīnu, ir tikai konkrēti cilvēki - tiklab dzejā, kā cenzūrā. Taču, kad pūlos atsaukt atmiņā tos cenzorus un kuratorus, kurus kādreiz taču pazinu personiski un pēc izskata, sasveicinājos, runāju ar viņiem - sitiet vai nost, es neko nevaru atcerēties, izņemot to vienu uzvārdu (bez sejas), kas man saistās ar konkrētu epizodi: trolejbusu pieturā pie Planetārija satiekoties ar čekas kuratoru darbam ar “radošajiem”, viņš apjautājas, ko es domāju par Mauriņas nepublicēto literāro mantojumu, bet pēc tam trolejbusā, turoties abiem pie vienas stangas, norāda uz manu saskrāpēto roku un mīļi apjautājas: “Kaķītis?” Un es bailīgi atjokoju: “Nadziņi...” - jo tā viņu sauc. Un, lai gan dzejniekus - cik pamācoši! - gandrīz visus atceros, Guntara CV ierakstos tomēr visvairāk mani vilina iespēja nokrist zālē zem Atteikšanās koka un nedomājot elpot, un arī tas, ka viņa mājaslapas sadaļā “Dienasgrāmata” nekā nav.