Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Hanna Ārente. Martīns Heidegers. Vēstules 1925–1975. Un citas liecības
Maskava: Gaidara institūta izdevums, 2016
Šie daži teikumi par 50 gadus ilgo saraksti starp Ārenti un Heidegeru šķiet nepiedienīgi – kaut vai tās bezkaunīgās pašpārliecinātības dēļ, ka steidzamības kārtā var kaut ko noķert pašā domas virspusē. Vēsturisko mīlētāju rakstītais kā putekļus notrauc šīs virspusības, liekot ieklausīties pavisam citā noskaņā, un, iespējams, tikai tajā var atgūt uzticību domas klātbūtnei. “Domāšanas prieks pats nāks atkal un atkal, pavadīts ar tā apjēgšanu, ko šodien vēl spēj izdarīt doma šajā haosa pilnajā pasaulē.” Pat ja reizēm Heidegera iedziļināšanās savās attiecībās ar Ārenti bīstami tuvojas bezgaumībai, šī slēptā sarakste iezīmē tā patiesās robežas, kas var notikt divu cilvēku starpā. Viņi izrunā visu, kas pakļaujas izrunāšanai, tādējādi stiprinot neizrunājamo, kas atrodas ne vien mīlestības, bet visa esošā pamatā. Lai kā man to gribētos, šajā grāmatā nav nekā smieklīga – vienbrīd es par tādu vēlējos padarīt Heidegera sievas vārdu Elfrīda –, un nākas vien to meklēt, vēršoties pašam pret sevi.