Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Harolds Blūms
Ietekmes anatomija. Literatūra kā dzīves veids
Ņūheivena un Londona: Yale University Press, 2011
Kā to labi pasaka pats Blūms, literatūras kritika, ko viņš praktizē, ir vispirmām kārtām literāra, proti, personīga un kaislīga. Tā nav ne filozofija, ne politika, ne institucionalizēta reliģija, Blūmam tā ir “gudrības literatūra un līdz ar to meditācija par dzīvi”. Taču viņš arī brīdina, ka jebkura literatūras un dzīves nošķiršana ir aplama – vismaz, ja runa ir par viņu pašu: “Literatūra man nav vienkārši labākā dzīves daļa; tā pati ir dzīves veids, kam nav cita veida.” Kā, šķiet, jebkurš labs rakstnieks, Blūms visu mūžu raksta vienu un to pašu grāmatu, taču laimīgā kārtā (jo citādi viņš apstātos) nevar un nevar to pabeigt tā, lai nebūtu palicis vēl kas sakāms. Slavu viņam atnesa “Bailes no ietekmes”, kur pirmo reizi parādījās “radošās pārlasīšanās” jēdziens, un arī jaunajā darbā par autoru cīņu un spēli ar ietekmēm viņš kā allaž rūpīgi pārlasa (vai “pārskaita”, ņemot vērā fenomenālo atmiņu un spēju paturēt galvā ne vien poēmas, bet veselas lugas) un “pārlasās” lielos ietekmētājus – “dibinātāju” Šekspīru un “spēcīgāko un oriģinālāko Vakarzemes rakstnieku” Voltu Vitmenu, joprojām būdams tikpat asprātīgs, polemisks un aizraujošs kā pirms četrdesmit un vairāk gadiem.