Ierakstīties pierakstos

Kad mākslas darbos parādās rakstu zīmes, lielākoties mākslinieki ir noņēmušies ar šo zīmju izskatu, vizuālo iespaidu vai iepriekš pieņemtām vārdu nozīmēm, piemēram, vārdu “sarkans” gleznojot ar zaļu krāsu vai “beigas” iegriežot sev ādā, vai rakstot kā 5. klasē, vai veidojot latīņu burtu garnitūru, kas atgādina arābu rakstību, vai rakstot vispār tikai regulārus vilnīšus, kas neko nenozīmē.

Šopavasar Rīgā divās izstādēs redzami ļoti atšķirīgi darbi, kuru autorus interesē teksts, bet viņi tomēr neraksta grāmatas un pat ne rakstus žurnāliem vai blogiem. Izstādē “teksts=attēls” kim? izstāžu zālē bija atlasīti Latvijas mākslinieku darbi no pārdesmit gadu senas vēstures, bet Rīgas Mākslas telpā iekārtota Vācijas māk­slas balvas Ars viva laureātu izstāde “Ars viva 2011/2012 – Sprache/Language/Valoda”. Katrā izstādē ir vismaz pa vienam darbam, kas pierāda, ka tekstu māksla jeb māksla ar tekstiem var būt īpaši iedarbīga un pat skaista – kad krāsa vai jebkāda cita izteiksmes forma izdara ar tekstu un skatītāju kaut ko, kas nebūtu iespējams citādi.

Zviedru izcelsmes autora Erika Bingera (Erik Bünger) video darbs “Trešais vīrs” ir pētījums par lipīgo melodiju kultūras seno un baigo ietekmi uz cilvēku prātiem. Aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā, māksliniekam radušās jau bērnībā, izjūtot bailes no ēnas, kas redzama uz 1949. gada angļu trillera “Trešais vīrs” mūzikas plates vāka. Lūkojoties, kāpēc tik neomulīgi paliek no visnotaļ jaukās un savulaik ārkārtīgi populārās Antona Karasa melodijas, ko Erika tētis spēlējis viņam priekšā uz klavierēm, mākslinieks izsekojis lipīgo melodiju spēkam līdz pat tālai senatnei, par ko liecina tikai zīmējumi uz akmens stēlām, kur redzams, kā kādi neganti dievi žūžo ausīs maziem valdniekiem, panākot, ka tie pieņem žūžotājiem vajadzīgos lēmumus.

Šī darba skatīšanās laikā interesanti vērot arī pašam savu vērošanu, jo izrādās, ka pietuvināti un palēnināti kadri no “Mūzikas skaņām”, kur guvernante dresē bērniņus-notiņas, vai kāda klipa, kurā ilgpilni un saldkaisli ārdās Kailija Minoga, vai aina, kurā blondā grupas ABBA soliste atzīstas, ka bez skaistām melodijām un skaļas dziedāšanas viņa nekas nav, pamazām saplūst nekonkrētā, tādā kā supersaldas bērnudārza audzinātājas sejā, kas pieliecas un skubina: “Un tagad visi kopā – trīs četrīī!” Erika Bingera secinājumi par ierakstītām un pavairotām šausmām ir visai nejauki un nedaudz līdzinās mazai, veikli novītai paranojai, tomēr aicina pavadīt dzīvi – vismaz to daļu, kurā kaut kas jāuzraksta vai jāizdomā, – klusumā, nebaidoties, ka kaut ko iežūžos. Savdabīgu risinājumu piedāvā Krievijas mākslinieku, inženieru un programmētāju grupa Куда бегут собаки: viņi izveidojuši ierīci, kas bloķē radio frekvences, – ērti un praktiski lietojamu, piemēram, sabiedriskajā transportā.

Turpretim Gundega Strautmane darbos no cikla “Punkts... Līnija” (2009) neko nekritizē un nerisina. Māksliniece veido mežģīņu ornamentus, krāsainiem dzīpariem savienojot centriski kārtotas pērlītes – katoļu lūgšanu frāzes Braila rakstā. Skatoties Strautmanes darbus, manuprāt, var mēģināt sadziedēt Bingera video nodarītos postījumus. Nezinu gan, vai mežģīnes iedarbotos tāpat, iepriekš neizlasot, ka ar pērlītēm veikts teksta pieraksts un kas tas par tekstu.

Ja es būtu mākslinieks, droši vien taisītu darbu par to, kā uz šo visu skatījās tāds, kurš pieradis skatīties attēlus, tāds, kurš pieradis lasīt tekstus, un vēl tāds, kurš vispār neredz attēlus un lasa ar pirkstiem.