Ingo Šulce. " Simple Storys. Austrumvācijas provinces romāns"

Ingo Šulce.
Simple Storys. Austrumvācijas provinces romāns
No vācu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete
adria, 2004

Ir tādas ļoti vāciskas vācu filmas; nepavisam ne tās, kur blondīnes ar sarkanām lūpām un ziliem dimantiem, eņģeļi no gaisa skatās uz Berlīni vai nāve atnāk dejojošas vistas izskatā, bet tieši tās otras, kur kāds strādā plastmasas krēslu ēdināšanas uzņēmumā, valkā vējjakas un ir nogurums ģimenē, – sociāli psiholoģiskās. Arī aktieri šīm filmām ir konkrēti, tie parādās citās līdzīgās, kļūstot par tipāžiem, un, noskatoties kādas divas trīs, jau liekas, ka tās kaut kā turpina viena otru, vai arī, ka visus šos “mazos cilvēkus” un “vienkāršos stāstus” nav iespējams atšķirt. Tīri labas filmas, tikai traucē tas psiholoģiskums. Šajā ziņā noguru arī no Ingo Šulces grāmatas, kuru lasīju triju iemeslu dēļ. Pirmkārt, autors satriecoši izskatījās prozas lasījumos Rīgā, JRT mazajā zālē, iesēdināts vienā vannā ar tulkotāju, kurai līdzinājās kā miesīgs brālis. Otrkārt, es joprojām ceru, ka kāds manā vietā spēj atcerēties manas dzīves laika vēsturi. Es gribu vismaz salīdzināt stāstus. Treškārt, par Šulci ir izteicies Grass, nosaukdams viņu par vācu “jauno episko rakstnieku”. Rezultāts noteikti ir labāks, nekā, piemēram, Good by, Lenin, taču starpība tāda, ka tajā naivajā filmā es saldi izbēdājos un pat izraudājos “par dzīvi”, protams, par savējo. Ar sociālisma pasaku tēliem ir vieglāk identificēties, nekā ar sociāli psiholoģiskajiem Altenburgas ļautiņiem. Tad jau būtu jābēdājas par viņiem – un kurš gan to spēj? Kaut kas šajā grāmatā atgādina krievu padomju kino: precizitāte un bezcerīgums.