Inta Čaklā "Kas dzīvo vārdos: raksti par literatūru"

Inta Čaklā
Kas dzīvo vārdos: raksti par literatūru
Sērija “Kritikas bibliotēka”
Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013
 

Ar ko citu gan varēja iesākt šo sēriju! Tas dzejnieks, uz kuru Inta Čaklā 40 gados vērsusi savu skatienu, var būt drošs par to, ka viņš literatūrā ir, pat ja rakstīts par viņa neveiksmēm. Tādam, kurš Intas Čaklās saprasts un atzīts, ir nācies uzmanīties, sargāt sevi no eiforiskas pārliecības par savu ģenialitāti, un ne katram, starp citu, tas izdevās. Ko tad, ja neesi pamanīts? Mierināt sevi ar domu, ka neviens neaptver visu, un tomēr nebūt greizsirdīgam – tomēr uzticēties kritiķei, par kuras principiem precīzi pateikts jau uz krājuma vāka: Intai Čaklajai nav bijis vajadzības atsacīties no padomju laikā rakstītā, viņa ir pierādījums tam, ka vienmēr iespējams izveidot savus, profesionālus kritērijus un godīgi (kā pret sirdsapziņu, tā dzeju) vērtēt literatūru “legālās nelojalitātes” ietvaros – nav nekāda pārrāvuma starp tolaik un šolaik rakstīto. Paradokss – Intas rakstu līdzsvarotā skaidrība, kurā nemaisās ne ideoloģiski, ne personiski aprēķini un afekti, un tomēr tik spēcīga personas klātbūtne, kritika kā dzīva būtne, autoritāte gluži kā personificēta literatūra, kas vai nu pieņem, vai atstumj. Karogs, kuru joprojām negribas tik vienkārši aizmirst, vēl divtūkstošajos ir bijis stiprs jau tādēļ vien, ka tur bija Intas Čaklās recenzijas un raksti. Viņa uzslavē Gunara Saliņa analīzi Strēlertes dzejolim “Bikstu nabagmāja”: “burvīgā dzejnieka vērībā pret tēlu niansēm un smalkumiem…” To varētu sacīt par viņas pašas vērīgo aci, taču piebilstot, ka šī acs stāv augstu un tver plaši.