Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Irmtraude Hūbere
Literatūra pēc postmodernisma: rekonstruktīvās fantāzijas
Ņujorka: Basingstoke, 2014
Viens no mēģinājumiem konceptualizēt ieilgušās atvadas no postmodernisma, kurām trūkst jaunu manifestu, ja vien par tādiem neuzskata vispārīgos apgalvojumus, ka literatūra atgriezusies pie centieniem “stāstīt stāstu” un pieļauj “vaļsirdību”. Lai gan neesmu izlasījusi tos četrus romānus, kurus analizē autore un kurus vieno apstāklis, ka katrā no tiem atrodami žanriski atšķirīgi fantāzijas iespraudumi reālistiskā vēstījumā (gotika, maģiskais reālisms, varoņkomikss, fantāzijas pasauļu tēlojums), tomēr secinājumiem sekoju ar greizsirdīgi saasinātu interesi, salīdzinot ar saviem priekšstatiem par notiekošo, – un atradu tos prātīgus esam. Autore atzīst, ka attālināšanās no postmodernisma notiek ne ar principiālu noliegumu, bet “līšus”, izplūstot no tā, pamazām izskalojot robežas. Rekonstrukcija grāmatā tiek piesaukta kā pretstats postmodernistiskajai dekonstrukcijai, un fantāzijas elementa izmantojums – ne kā “spridzeklis realitātes ilūzijas noārdīšanai”, bet kā mēģinājums ar “izdomātā” palīdzību veidot reālas komunikācijas saites. Iznāk, ka pati šī vēlme uzturēt dzīvu saskarsmi, nenorobežojoties literatūras iekšpusē, autora un lasītāja lomu relatīvismā, visaptverošā ironijā un kultūras pesimismā, arī ir literatūras jauno laiku iezīme. Konstruēta realitāte, jā – un tomēr ar uzsvaru uz “re”, t.i., atzīstot, ka pastāv kaut kāda īstenība, kurai piemīt arī patiesums, lai arī individuāls, nevis “objektīvs”. Un arī tikumiskais imperatīvs, kura avots ir līdzpārdzīvojums. Tātad šis laiks apliecina literatūras komunikatīvo potenciālu. Cilvēcīgi un iedvesmojoši.