Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ivans Gončarovs
Oblomovs
Maskava: Detskaja literatura, 1983
“Viņš domīgi sēdēja krēslā, savā slinkajā, skaistajā pozā, neievērodams, kas apkārt notiek un kas tiek runāts. Viņš ar mīlestību aplūkoja un glāstīja savas mazās, baltās rokas.” Lasīt 19. gadsimta romānus ir patīkami un tas uzlabo gaumi. Gončarova “Oblomova” nesamocītā uzbūve un skaidrais priekšstats par dzīvi atbilst vienkārša un racionāla cilvēka ideālam: ļoti gribētos tādam līdzināties – nē, nopietni!
Pārsteidzošā veidā Oblomova dīkdienība nav mazāk pamatota, kā Štolca darba slavināšana, radot šaubas par cilvēka darbības pamatojamību vispār. Taču kaut kādu iemeslu dēļ slinkais Oblomovs ir pievilcīgāks nekā čaklais Štolcs, un ir liels kārdinājums kā Veņičkam atteikties no jebkādas aktivitātes, piekopjot šādu atteikšanos kā savdabīgu askēzes veidu.
Negribas nekādu rosību un kņadu, un troksni, gribas kā Oblomovam atbildēt uz jautājumu “kāpēc?” ar miegainu nicinājumu: lai visi ņemas, esmu filozofs un man neko nevajag. “Pagulējis uz vēdera minūtes piecas, viņš lēnām atkal pagriezās uz muguras. Viņa seja staroja rāmā, aizkustinošā mierā: viņš bija laimīgs.”