Jaņa Rozentāla sarakste "Dzīves palete"

Jaņa Rozentāla sarakste

Dzīves palete

Intas Pujātes un Anitas Putniņas-Niedras sakārtojums

Rīga: Pils, 1997

Grūti būtu lasīt dokumentus, paturot skaidru galvu, lai “izvairītos no mākslas vēstures “mitoloģiskā reālisma” lamatām”, kā teiktu pētniece Kristiāna Ābele. “To galvenā iezīme ir patiesības statusa netīša piešķiršana reālu un izdomātu faktu samezglojumam, kas rodas ne tikai no īstenības izpušķojumiem, bet arī kā vienkāršošanas un attieksmes nianšu ignorēšanas rezultāts.” Jā gan, bet vēl tas rodas no grūti apturama tēlu izvirduma, ko galvā izsauc izlasītie teikumi, un tas kļūst biogrāfisks, reāls un mitoloģisks lasītājai, ne jau Rozentālam. Un tieši tas ir lasīšanas mērķis un valdzinājums. Tomēr ir viena diezgan uzticama sajūta, ko var iznest ārpus vākiem un noformulēt kā domu par Rozentālu, – pašcieņa, kas nav būvēta no ilūzijām. Kaut kāda dabiska spēja noturēt līdzsvaru, izteikti kritiskai ironijai neiebraucot nihilismā, tieksmē pēc jaunā, nespļaujot vecajās akās – gan spriežot par mākslu, gan par savu personu, gan par Latviju. Skaidrs, bez ekstrēmas pašpārliecības un subjektīvā absolutizēšanas nevar tikt pasaules olimpos, var tik vien kā tapt atzīts par vienu no nacionālās mākslas pamatlicējiem, ak, cik garlaicīgi, un nekādu Parīzes sezonu. Aizraujoši būtu citēt erotisku sapņu pierakstus, tomēr svarīgāk attiecībā uz nepārvērtējamo pašcieņu laikam būs šis: “.. ņem to, kas ir ap tevi, tavā istabā, savā tuvumā, ņem sevi pašu par modeli, bet dieva pēc tikai ne no sevis, ne no galvas! Ņem to visneievērojamāko, niecīgo un padari to ievērojamu, interesantu, dod viņam dvēseli un garu – un tas būs tas dižākais, ko mākslinieks spēj darīt.” Es teiktu – kaut kā laikmetīgi.