Janīna Kursīte "Kāzas Latgalē"

Janīna Kursīte
Kāzas Latgalē
Madris, 2008

Šķiet, nav nekā eklektiskāka par kāzu norisi. Tajā ir lietas, kas mirdamas nenomirst, lai kādu izpausmes veidu tām dotu laikmets, un lietas, kuras savilktas kā žagatas ligzdā, ka tik kāds spīgulis, ka tik grabulis, lai būtu raibums un troksnis. Janīna Kursīte, stāstīdama par tradīciju, faktiski parāda eklektiskumu kā tradīcijas sastāvdaļu, un viengabalainību šajā tradīcijā meklēt būtu mēģināt atgriezties kaut kādā punktā, kurš tad voluntāri tiktu pieņemts par laika sākumu. Pats pierastais vārds “kāzas” (latgaliski kouzys) būtībā ir svešāds, raksta Kursīte. Tas “aizgūts no lībiešiem. Tā nozīmi varētu skaidrot ar citu latviešu valodas vārdu - līdzināšana, resp., ceremonija, kurā divus nostāda līdzās, veicot nepieciešamo topošās kopsavienības rituālu”. Arī vārds “laulība”, kas biežāk attiecināts tieši uz rituālu baznīcā, aizgūts no lībiešu loule, kas nozīmē “dziedāt”. Šie vārdi tātad ir tādi kā vēsturiski krustvecāki kaut kam, kas pastāvējis vienmēr. Grāmata, protams, ir ļoti interesanta, kaut vai tāpēc vien, ka ir bijuši tādi īpaši pišamie krekli un ka eļļā vārītajiem žagariņiem ar caurumu vidū “eistais jū nūsaukums ir pežanejys”, bet pat zinot, kāda jēga kādreiz kaut kam piešķirta un kas no kā izaudzis, ir tik grūti par kāzām domāt kā par savu dzīvi un izdarītu izvēli, nevis par briesmīgu balagānu, kurš vismazāk attiecas uz tiem, kuru dēļ tiek uzvests. Ticēt dzīves viengabalainībai tagad nav mazāk grūti kā ticēt Dievam.