Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jānis Medenis
Dieva dārzs. Putnu ceļš. 1947–1955
Rīga: Mansards, 2014
“Nevaru noslēpt vēl šo jaunumu: drīz būs gatava mana jaunā žokejcepure pēc īstākā Rīgas piegriezuma! Cepuru meistars taisa to jau 3 dienas un sola, ka būs gatava pēc 3 dienām – sestdien vai svētdien – tas tādēļ, ka labā roka viņam paralizēta, kreisā arī tik tikko kustas, un strādā viņš ar adatu mutē.” Tā 1955. gada 3. februārī Jānis Medenis raksta meitai Maijai no izsūtījuma Irkutskas apgabalā. Šī sadzīviskā ziņa (līdz ar citās vēstulēs izteiktiem lūgumiem pēc zālēm, tabakas, Latvijā iznākošajām avīzēm un žurnāliem, kā arī grāmatām) ir kontrapunkts medeniski dzidrajai, taču reizē traģiski piesātinātajai dzejai, kura rakstīta ieslodzījumā Daugavgrīvas cietoksnī un pēc tam izsūtījumā Sibīrijā. Vēstules paskaidro to, par ko dzeja klusē, un otrādi. Ar interesi lasīju “Dieva dārza” sadaļā ievietoto 1947. gadā rakstīto dzejoli “Tukšā zeme”, kura nosaukums tik ļoti atgādina (apzināti?) T.S. Eliota “The Waste Land”. Taču Eliota daudzbalsīgajai poēmai, kas atspoguļo – intertekstuāli un atsvešināti – Pirmā pasaules kara sagrauto Eiropas kultūru, tomēr maz sakara ar Medeņa personīgi piedzīvoto baiso konkrētību: fiziski izpostīto Latvijas zemi un izārdīto garīgo satvaru. Visumā laimīgu mūžu nodzīvojušais Eliots var atļauties būt emocionāli atturīgs, turpretim Medenis raksta: “Sāpēm es sacīšu dziesmu, pats nogrimis viņās kā dzelmē.” Nevērtēsim, kurš cildenāks, kurš vīrišķīgāks, – tās ir divas pasaules, kas nesaskaras.