Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jāns Kaplinskis
Tā pati upe
Rīga: Mansards, 2013
Pārvērst savu dzīvi par romānu ir divkārša uzdrīkstēšanās – pirmkārt, tas ir risks iedomāties no sevis nezin ko, kļūt pašpārliecinātam, uzpūtīgam, ar sevi pārņemtam, citiem vārdiem sakot, nožēlojamam, bet, otrkārt, tas ir arī risks pazaudēt savu dzīvi, atņemt to sev, izvilkt ārā no atmiņām un nolikt uz papīra aizmirstot, kas ir bijis patiesībā, pareizāk sakot, aizmirstot, kā tu to līdz šim esi atcerējies un saudzējis. Izmantot savu dzīvi romāna vajadzībām ir pirmais, ko dara iesācējs autors, vai pēdējais, pie kā ķeras izrakstījies un noguris rakstnieks. Jāns Kaplinskis nav ne viens, ne otrs. Viņš vispār pirmām kārtām ir dzejnieks. Kā arī filozofs un aktīvs sabiedrības loceklis. Un grāmata “Tā pati upe” drīzāk nav par viņu, bet gan par Skolotāju – par to, kā var kāds cilvēks, ko mēs savā dzīvē esam satikuši pavisam nejauši vai varbūt kādas iepriekšnolemtības dēļ, iemācīt mums kaut ko tādu, kas ir grūti pierakstāms vārdiem un praktiski nekad nav izlasāms grāmatās. Par ko līdzīgu interesējās Aleksandrs Pjatigorskis pusbiogrāfiskajos romānos “Kādas šķērsielas filozofija” un “Atceroties savādu cilvēku”, cenšoties atšķetināt dzīves laikā sastaptas personības gaistošo noslēpumu mūsu vēsturiskās atmiņas labirintos. Gluži nejauši es pārlasīju minētos Pjatigorska darbus un tūdaļ sapratu, ka manās rokās nonākusī Kaplinska grāmata tur, iespējams, ir iegūlusi nepavisam ne nejauši.