Japāņu dzujhicu

Japāņu dzujhicu
Sanktpēterburga: Severo-Zapad, 1998
 

Jau ilgāku laiku sanācis atgriezties pie šī žanra literatūras tieši vasaras laikā, it īpaši – domājot, kādu grāmatu lai paņem līdzi dīkai lasīšanai pludmalē vai ēnainā guļamtīklā. Par dzujhicu japāņu literatūrā sauc īsprozu, kas daļēji atgādina dienasgrāmatas pierakstus, taču ne vienmēr tie atspoguļo ikdienas notikumus, nav arī tik būtiski precīzi datumi. Daži no klasiskajiem viduslaiku dzujhicu ir dēvēti par “pagalvja” jeb “spilvengrāmatām”, kas stāvējušas noliktas pie galma dāmu guļasvietām, lai varētu tajās ierakstīt pēkšņi prātā ienākušu domu vai dzejas rindas. Pazīstamākais ir Kenko Hosi darbs “Piezīmes aiz gara laika” un sievišķīgās Sejas Sjonagonas “Pagalvja piezīmes”. Palasot tās, rodas patiesa skaudība par to, ka ir taču iespējams dzīvot tik mierīgi, pārdomāti un apcerīgi, atrodot vietu un nepieciešamību pierakstīt šo un to, nedomājot, vai tas kādam ir vajadzīgs, vai par to kāds maksās un vai tam ir kāda literāra vērtība: “Katram laikam ir savs īpašais skaistums gada ritumā. Burvīgs pirmais mēness, trešais un ceturtais, piektais mēness, septītais, astotais un devītais, vienpadsmitais un divpadsmitais. Viss gads ir brīnišķīgs – no sākuma līdz beigām.”