Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jevgeņijs Paškēvičs
Cilvēka dienas, 1989
Ņemot vērā, ka mans tēvs bija šīs filmas operators, es esmu atturējies publiski atzīt, ka uzskatu to par vienu no pašām svarīgākajām filmām, kas jebkad tapušas Latvijā. Šoreiz nepaklusēšu.Aizņēmies sižetu no Andreja Bitova literārajiem stāstiem, Paškēvičs savā īpašajā manierē veido parafrāzi par vienkāršā cilvēka nemaz ne vienkāršo iekšējo dzīvi. Filma ir sarežģīta, turklāt gara un lēna (gandrīz trīs stundas), bet tādām jau filmām arī jābūt. Sadalīta divās daļās “Mīlestība” un “Bezmiegs”, tā atklāj dažādas padomju pilsoņa Alekseja Infantjeva dzīves šķautnes. No kaislīga jaunieša-mīlētāja viņš pakāpeniski pārtop dzīves nogurušā tēvocī, kura dzīve beidzas, bet beigas kā nenāk, tā nenāk. Paškēvičs ar domubiedru Sīmani senioru uz ekrāna burtiski buras, lai caur attēla biezo krēslu skatītājs sajustu tā gandrīz vai fizisko elpu. Bet paralēli vizuālai perfekcijai filma satur arī psihoanalītiskas mīklas, kuras uzdod režisors, kad viņš, piemēram, maina varoņu izskatu vai pēkšņi realitāti aizstāj ar sapni. It viss liecina, ka cilvēka iekšējo pasauli filmā spēj raksturot tieši vizuāla abstrakcija un netieša darbība. Tas arī liek domāt, ka Paškēviča darbam ar vienu skatīšanās reizi ir par maz, bet visas nākamās būs arvien jauns prāta piedzīvojums.