Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jouko Talonens
Baznīca staļinisma žņaugos. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1950. gadam
Rīga, Luterisma mantojuma fonds, 2009
„Somu teologa un vēsturnieka Jouko Talonena pētījuma izdošana grāmatā ir izcils notikums ļoti panīkušajā Latvijas Baznīcas vēstures pētniecības laukā.” Šis ievada teikums pasaka svarīgo – proti, Talonena pētījums liedz iespēju turpināt pļāpāt par Baznīcu virspusējās patētiskās frāzēs, beidzot padarot to par apjēgtu vēstures sastāvdaļu. Turklāt somu vēsturnieks, kura pētnieciskā izvēle ir aizsākusies tik nejauši, ka nudien jādomā par Dieva gribu, devies vardarbības un kolaboracionisma labirintā, kur latvieši maldās uz riņķi vai vispār atsakās spert kāju, ar apbrīnojami skaidru skatu, turoties pie cilvēcības pavediena. Neizpaliek politiskā detektīva elementi (piemēram: „dedzīgā vēlēšanās informēt čeku par to, ko viņš bija redzējis un dzirdējis, kā arī viņa atklātība padarīja Krupnovu par ārkārtīgi nozīmīgu čekas informatoru. Kas bija šis cilvēks? Salīdzinot viņa sniegto informāciju ar Virsvaldes arhīvu materiāliem, neatliek nekas cits kā secināt, ka tas ir bijis sludinātājs no Rīgas Arnolds Kondrāts”), bet autors nav atmaskotājs, viņa mērķis nav ideoloģisks. Pat intonācija liecina par vēlmi un spēju saprast, kāpēc Baznīcas vadība „bija spiesta piekopt viltīgu izdabāšanas un liekulības politiku attiecībās ar valdošo politisko spēku”, kā tieši tas notika, ko nozīmēja konkrētiem cilvēkiem – un kas palika pāri, kas izrādījās nepakļauts šīm attiecībām. Kāds tur brīnums, tieši tā taču būtu jāraksta par vēsturi.