Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mir i hohot
Jurij Mamļejev
Vagrius, 2003
Kaut kur es esmu dzirdējis šo krievu valodu. Sapņos, Platonova romānos, arhetipiskajā priekšstatā par ideālo, par pirmo valodu, kurā runā visu cilvēku dvēseles, kad paliek vienas. Viņas runā vienkāršā un nedaudz sāniski sagrieztā valodā, kur ik teikumā atrodams viens vai pat divi negaidīti vārdi, kas pasauli kā ūdens mucu uzmanīgi paceļ puscentimetru virs grīdas un palaiž vaļā. Tu izlasi vienu teikumu un nodrebi savādas dobjas skaņas iztrūcināts. Pasaule tev apkārt tieši tāda pati kā bijusi, tikai viegla vilnīšu ņirba aizskrien pār muguru. Un tas viss, varbūt, arī nemaz nav svarīgi, jo pagrīdes gnostiķa Mamļejeva darbos galvenais ir noslēpums, kas noticis kaut kur tepat līdzās – pirms uzrakstītā, pēc tam, paralēli uzrakstītajam, taču nekad tas netiek pateikts tiešā tekstā. Tekstā ir cilvēki ar savām parastajām lietām, problēmām un darīšanām. Tekstā ir stāsts par cilvēku, kurš pazuda spogulī, bet pārējiem cilvēkiem no tā palika skumjas un bailes.
Un visa pasaule tāda – skumjas un bailes. Kā dzīvē.