Juris Emsiņš "Koks Latvijas valsts un tautas dzīvē}

Juris Emsiņš

Koks Latvijas valsts un tautas dzīvē

Studentu biedrība “Šalkone”, 2014

Grāmatnīcās man šo izdevumu, kurāapkopota kokapstrādes vēsture Latvijā, redzēt nav nācies, bet tas ir bibliotēkās un internetā. Enciklopēdija, romāns un dzeja vienlaikus – viegli uzliesmo interese, jo skaliņi un pagales ir sausi un pareizi salikti. Plašas tēmas aptvērums, īsa un skaidra izteiksme – un tomēr tik daudz pārsteigumu, tik daudz detaļu, lajam tas ļauj justies kā ceļotājam un pirmatklājējam. Bīlenšteina, Grosmanes, Zalstera grāmatas ir manos plauktos, kaut ko esmu lasījusi par Rīgas septiņsimtgades izstādi, kaut ko par Pēterbaznīcas un Doma torņu konstrukcijām, bet ko es zinu par kokzāģētavām, par sērkociņu fabrikām, pirmskara mēbeļu tirdzniecību, koka autobusu virsbūvēm? Un – ak, par buru lidmašīnām, par kuru eksistenci man vispār nebija ne jausmas. Var pēkšņi justies ļoti nepilnvērtīgs, aptverot savu pilnīgo nezināšanu par finieri. Vai uzdurties savā dzimšanas gadā, 1958., b. Vimbas teiktajam: “Mēs aicinām Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas uzņēmumu darbiniekus (ministrs b. Zanders) uzlabot mūsu apgādi ar labas kvalitātes kokmateriāliem, tanī skaitā ar liesmaino bērzu, kas varētu aizstāt ievedamo riekstkoka finieri” un saprast, ka b. Zanders – tas taču laikam ir mana vectēva brālis… Un Čiža dienasgrāmatas “brālēns” – amatiera zīmējums: “Jaunā gada sagaidīšana padomju sistēmas tradicionālās plāna šturmēšanas apstākļos firmas “Rīga” galvenajā uzņēmumā šī notikuma līdzdalībnieka Jura Andrēna skatījumā. Visas karikatūrā redzamās personas ir reāli uzņēmumā tajā laikā strādājoši darbinieki, kuri attēloti tiem ierastajās darba vietās un raksturīgajās pozās.” Vārdu sakot, pasaule kļūst reālāka. Bet visvairāk man patika tas, ka, pētot kokapstrādes mehānismu zīmējumus un vēsturiskas fotogrāfijas, es beidzot atkal sajutos kā savā vismīļākajā muzejā, Ziemeļitālijas industriālā mantojuma muzejā Boloņā, kāds būtu tik atbilstošs bijušajai impēriju industrijas lielpilsētai Rīgai – kādā no tās tukšajiem rūpnīcu korpusiem, kurus nespēj glābt un aizpildīt mākslas uzlidojumi.

Inese Zandere