Juris Šķudītis. "Pēc ūdens"

Juris Šķudītis.
Pēc ūdens
Atēna, 2005 

Lasot Šķudīša stāstus, tā arī neatbrīvojos no traucējošās vēlēšanās saprast, vai starp šo tekstu un tā autoru pastāv distance, un cik liela tā ir. Ja būtu izdevies sev atbildēt, varētu lasīt mierīgi – bet nē, redaktores rutīna un zināšanas par pakaļvāku reklāmu sacerēšanas paņēmieniem neliek miera: vai tā bija prozas “augstā raudze”, ko grāmatai piedēvē Rokpelnis, vai “tīrās, dziļās sajūtas”, ko tā izraisījusi Ikstenai? Kas tas bija? Es pazīstu tādu blusu apkakātu dzīvi, pa kuru kūņojas alkohola izmocīti cilvēki ar sasistām galvām, es esmu mīlējusi bālu un zaglīgu dzērājas dēlu, dejojusi ar bezfilmā peldošiem arodskolniekiem, man patīk, ka uz papīra ar burtiem uzrakstītas īsās domas, kas sitas gar bezcerību kā mušas gar logu, es esmu sastapusi cilvēkus, kuri patiešām mokās ar jautājumu, kāda viņu dzīvei ir jēga, turklāt nemaz nezinot, kas tā jēga tāda ir – un savu vainu par pilnīgo vienaldzību pret viņu mokām esmu tagad gatava izpirkt lasot. Bet tomēr – vai Šķudītis uzrakstīja šo grāmatu, vai vienkārši dzīve uzrakstīja Šķudīti, tāds ir nekorektais jautājums, kas tik labi iederas nervoziem kucēniem līdzīgo grāmatas varoņu smieklīgajā riņķošanā ar zobos iekostu astesgalu, lai noskaidrotu, kas bija pirmais, liktenis vai ola.