Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kārls Ūve Kneusgors
Mana cīņa. 1. grāmata
Farrar, Straus and Giroux, 2013
Grāmatas nosaukumu, kas nepārprotami patapināts no Hitlera ideoloģiskās autobiogrāfijas, droši vien var uzskatīt arī par sliktu gaumi, taču lasītājam, kurš beidzot ķēries pie patlaban ārkārtīgi populārā norvēģu rakstnieka autobiogrāfiskā romāna lasīšanas, nudien ir jāizcīna cīņa pašam ar sevi. Kā nekā, tie ir seši pabiezi sējumi (pirmajā ir 450 lappušu), un tajos visos, kā bija gadījies lasīt ne vienā vien cildinošā recenzijā, Kārls Ūve Kneusgors it kā vienkārši raksta pats par savu 50 gadus ilgo dzīvi. Laiku pa laikam presē parādījās pa kādam Knausgārda rakstam – The New Yorker nesen publicēja viņa eseju, kas bija veltīta viņa tautieša Anneša Breivīka pastrādātajam un norvēģu mēģinājumiem notikušo izprast. Šajos tekstos saklausāmā autora balss tad nu beidzot mani pārliecināja Kindle lasītājā vismaz bezmaksas izmēģinājuma režīmā izlasīt pirmās pārdesmit “Manas cīņas” lappuses, kurās Kneusgora atkāpjas atpakaļ astoņu gadu vecumā, pie savām bezmaz vai iracionālajām bailēm no tēva. Ar to man bija par maz, un tā nu iegādājos visu grāmatu. Noprotams, ka pirmajā daļā Kneusgors fragmentāri pieskaras visiem, viņaprāt, nozīmīgākajiem savas dzīves posmiem, bet katrā no nākamajām pie kādiem no tiem atgriežas. Ja man vaicātu, kas tad ir Kneusgora sarakstītā pievilcības pamatā, īsa un nebūt ne oriģināla atbilde varētu būt šāda – viņš raksta kā pieaudzis cilvēks, kurš jau apzinās, ka daudzas lietas dzīvē tā arī nepagūs un nesasniegs, taču nav aizliedzis sev ticēt, ka iespēja vēl pastāv. Tāda nepārtraukta cīņa.