Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Keith Jarrett
No End
2013, ECM Records
Gluži kā tajā slavenajā teicienā par īlenu maisā – grozi kā gribi, bet agri vai vēlu tas izlīdīs dienas gaismā –, ar slavenu mūziķu mājas ierakstiem notiek līdzīgi. Neviens (izņemot dažu ECM ierakstu kompānijas darbinieku) pat nenojauta, ka 1986. gadā Kīta Džereta mājās tapušie ieraksti kādam varētu izrādīties interesanti. 1985. gadā tika izdots dubultalbums “Spirits”, kurā slavas virsotnes sasniegušais džeza un klasiskās mūzikas pianists spēlējas ar tablu, flautu, perkusijām un citiem instrumentiem. Toreiz šāds eksperimentāls albums neguva plašu atsaucību, taču Kīts turpināja muzicēt savā nodabā, acīmredzot nespēdams ieslēgties tikai koncertu un ierakstu vajadzībām piemērotu žanru robežās. “No End” ir ierakstīts, izmantojot divus kasešu magnetofonus, klasisku bungu komplektu, elektriskās ģitāras, Fender basģitāru un akustiskās klavieres. Visus instrumentus spēlē viņš viens pats, arī pie ierakstu pults neviens nav sēdējis, daudzviet dzirdama lenšu magnetofonam raksturīgā fona šņākoņa, taču to ātri vien var piemirst, jo 20 dažāda garuma skaņdarbi, kas iekļauti dubultalbumā, fascinē ar pilnīgu brīvību un tādu kā muzikālu visatļautību. Atšķirībā no etnisku motīvu piepildītā “Spirits” vai krietni agrāk ar bundzinieku Džaku Dedžonetu ierakstītā “Ruta and Daitya”, šajā albumā jūtama roka un blūza ietekme.