Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kimi Djabate
Karam
2009, Cumbancha
Pēdējā iespēja atgriezties
Laikā, kad šķitis, ka patiess romantisms mūzikā vairs nav iespējams, Eiropas pasaules mūzikas topus iekarojis melnādains jauneklis no Gvinejas-Bisavas. Kimi Džabate ir uzaudzis griotu dinastijā, kas nozīmē, ka viņš piederējis izredzēto un vienlaikus izraidīto kastai, kas gadsimtiem ilgi vienīgie drīkstējuši spēlēt balafonu - afrikāņu ksilofonu, kas pagatavots no izkaltētiem ķirbjiem un skan tik maigi un cilvēcīgi, ka šķiet - pilnīgam mieram un harmonijai nekas cits šajā pasaulē vairs nav nepieciešams.
Pirms desmit gadiem viņš apmeties uz dzīvi Portugālē, kur turpinājis izglītoties un muzicēt kopā ar pieredzējušiem Āfrikas un Eiropas mūziķiem, taču saglabājis spēju būt dabisks un skumjš. Nedaudz piesmakusi, jauneklīga balss, saucienu un nopūtu pilnas melodijas, koka zvārgulīšu tembrs un laivas šūpošanās ritmiskums - tas viss šajā mūzikā šķiet tik tuvs un pazīstams, ka, neredzot viņa portretu uz diska vāciņa, varu noticēt - šīs dziesmas ir tapušas klusā vasaras vakarā kaut kur tepat pie Gaujas. Klausīties pa vidu starp Imantu Kalniņu un Iļģiem.