Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kira Muratova
Īsās tikšanās, 1967
Короткие встречи, Кира Муратова
Arī skumjš un varbūt tieši skumjš kino var būt dzīvi apliecinošs. Kira Muratova ir stingra, bet maiga, vismaz Valentīnas lomā šajā pašas režisētajā filmā “Īsās tikšanās”. Spēcīgs ir filmas stils un feministiski tās mājieni, maiga un pacietīga ir gan Vaļas, gan Nadjas mīlestība pret Vladimira Visocka spēlēto Maksimu. Muratova intervijās atgādina, ka viņai nepatīk skaļi vārdi, un arī šeit – svarīgais ir sadzīvē noslēpts. “Tu mani vienkārši nemīli,” viņa izmet, griežot mīļotajam vīrietim nagus, vai arī viņš (kādu laiku iepriekš), kad viņu skūpsta: “Vēzīši ir izvārījušies, un es tevi mīlu, skaidrs?” Padomju laika konteksts tagad šķiet tikai kā universāla miniatūra stāstam par mūžīgo nolemtību starp sievieti, kura gaida, un vīrieti, kurš nepaliek. Un tikai atmiņas, šis dīvainais mehānisms, dod iespēju viņu īsās tikšanās padarīt par pastāvīgu domu. Tas ir gan skaisti, gan traģiski. Ļoti gribas domāt, ka abas sievietes, kas mīl Visocka varoni, – sieva karjeriste un romantiskā lauku meitene – patiesībā ir viena un tā pati sieviete. Viņš taču arī ir viens, lai arī ar ģitāru.