Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Klaids Brakmans, Basters Kītons
Ģenerālis, 1926
The General, Clyde Bruckman, Buster Keaton
Retais vēl skatās mēmās filmas. Tām tiek pārmesti gan aktierspēles pārspīlējumi, gan brīžiem neskaidrais sižets, galu galā tas, ka mēmā filma nozīmē arī melnbaltu filmu. Taču visi šie pārmetumi var izrādīties priekšrocības, jo, ja nebūtu “lielā mēmā”, nebūtu arī Čaplina, Harolda Loida un nebūtu arī Bastera Kītona. Tieši Kītons ar savu skumjo sejas izteiksmi (viņu mēdza dēvēt par cilvēku, kurš nekad nesmaida), sēžot uz lokomotīves riteņu ass filmā “Ģenerālis”, iezīmē svarīgāko mēmā kino kadru – viņu iegriež aizejošais vilciens un ierauj filmas atgadījumos. Viss ir vienkārši – ASV Pilsoņu kara laikā pusplānprātīgs romantiķis Džonijs, Dienvidu štatu vilciena mašīnists, savā iemīlēšanās aizmāršībā nokļūst ienaidnieku aizmugurē. Ar to pietiek, lai filma turpinātos kā arvien asprātīgāku un smalkāk iestudētu mehānisko joku rinda. Brīžiem lokomotīve aizbrauc bez Džonija, brīžiem Džonijs aizskrien bez lokomotīves, bet smiekli par to visu pierāda, ka tādam kino skaņu nemaz nevajag. Ne velti viņi abi vecie – Kītons un Čaplins – vēlreiz satikās jau skaņas ērā, filmā “Rampas gaisma”, lai vienotos, ka viņu laiks sen pagājis.